Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencija par bērna tiesībām tika pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 1989. gada 20. novembrī, un tās izstrāde ilga teju 10 gadus. Tā nosaka dalībvalsts pienākumus bērnu tiesību aizsardzības jomā. Latvija ir konvencijas dalībvalsts kopš 1992. gada.
Saskaņā ar konvencijas 44. pantu ik pēc pieciem gadiem dalībvalstīm ir jāiesniedz ziņojums par pasākumiem, ko tās veikušas konvencijā atzīto tiesību īstenošanā, savukārt ANO Bērnu tiesību komiteja sniedz savas rekomendācijas. Labklājības ministrs Jānis Reirs skaidro, ka rekomendācijas, kas saņemtas ANO Bērnu tiesību komitejas 2016. gada 29. janvāra sēdē, satur gan atzinību, gan izaicinājumus, kas vēl jārisina un jānovērš. To apkopojumu ministrija prezentēja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kopsēdē.
Rekomendācijas – pozitīvais un negatīvais
Rekomendācijās Latvijai izteikta atzinība par tiesiskā regulējuma sakārtošanu un atbalsta sniegšanu no vardarbības cietušiem bērniem. Atzinīgi novērtēta vairāku starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratificēšana, kā arī svarīgu politikas plānošanas dokumentu pieņemšana Latvijas līmenī (piemēram, pamatnostādnes Bērniem piemērota Latvija, Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu pamatnostādnes u.c. dokumenti).
Latvijai izdevies samazināt bērnu un zīdaiņu mirstības rādītājus, sarucis arī bērnu nepilsoņu skaits. Īpaši pozitīvi tiek uzteikts tas, ka samazinās to bērnu skaits, kas tiek ievietoti valsts iestādēs – ar katru gadu šis skaitlis krītas par 15 procentiem. Komiteja novērtējusi arī dažādas iniciatīvas, piemēram, "Draudzīga skola", un to, ka Latvija ir stiprinājusi Bērnu tiesību inspekcijas kapacitāti un izglītojusi speciālistus.
Vienlaikus ārvalstu speciālistu ieskatā Latvijā ir vēl daudzi izaicinājumi, kas jārisina. ANO Bērnu tiesību komitejas eksperti norāda, ka bērnu tiesību un sociālā nodrošinājuma jomai ir jābūt pieejamiem adekvātiem resursiem.
Latvijai pārmet vienotas un regulāras ziņošanas mehānisma trūkumu par vardarbību pret bērnu. Turklāt joprojām ir novērojams augsts pusaudžu grūtniecības rādītājs, un viens no iemesliem ir ierobežota piekļuve bezmaksas kontracepcijai, kā arī samazinās vecuma slieksnis bērniem, kas lieto narkotikas.
Lai gan ir stiprināta iestāžu kapacitāte, tomēr dažādi dienesti joprojām pietiekami nesadarbojas un, piemēram, cīņā pret bērnu tirdzniecību valda sadrumstalotība. Tāpēc ārvalstu eksperti norāda: jāpaplašina preventīvie pasākumi, kas vērsti pret bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, jāveido efektīvs tiesiskais regulējums un pasākumi, lai novērstu un apkarotu bērnu seksa tūrismu; jāveido un jāstiprina mehānismi, lai identificētu un uzraudzītu bērnus, kuriem ir risks kļūt par noziedzīgo nodarījumu upuriem.
ANO Bērnu tiesību komiteja īpaši izceļ arī bērnu ar invaliditāti dzīves kvalitāti Latvijā, norādot, ka ir nepieciešams īpašs regulējums, kas aizstāv šo bērnu tiesības. Tiem bērniem, kas nonākuši aprūpes iestādēs, jābūt iespējai apmeklēt izglītības iestādes tuvu viņu dzīvesvietai. Tāpat Latvijā ir jānodrošina periodisks izvērtējums par bērna ievietošanu internātskolās un jāuzrauga tur sniegtās aprūpes kvalitāte.
Bērniem ir jāaug ģimeniskā vai tai pietuvinātā vidē
Viens no ANO Bērnu tiesību konvencijas svarīgākajiem uzstādījumam paredz – ārpusģimenes aprūpē esošam bērnam ir jānodrošina augšana ģimeniskā vai tai pietuvinātā vidē. Savukārt bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.
Tāpēc Labklājības ministrija kopā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām visā Latvijā īsteno projektu, kura ietvaros ar ES fondu finansējuma atbalstu pašvaldības varēs radīt plašu pakalpojumu klāstu, lai bērni, kas šobrīd dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu augt ģimeniskā vidē un bērni ar funkcionāliem traucējumiem varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā.
2016. gada sākumā Latvijā bērnu aprūpes iestādēs dzīvoja 1429 bērni. Tiek paredzēts, ka tiem bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, tiek meklētas jaunas ģimenes - adoptētāji, aizbildņi, audžuģimenes, bet vienlaikus tiks aktīvi strādāts, lai, ja tas iespējams, bērns varētu atgriezties savā ģimenē.
Izmantojot ES fondu līdzekļus, plānots radīt mazākas, ģimeniskai videi pietuvinātas mājas, kur vienā mājā nedzīvo vairāk par astoņiem bērniem. Tiks veidotas arī specializētas audžuģimenes, kurām papildus līdzšinējām apmācībām būs specifiskas apmācības konkrētu bērnu aprūpei (piemēram, bērniem ar invaliditāti, maziem bērniem u.c.) un tiks veiktas sociālās iemaksas par audžuģimeņu darbu. Tāpat paredzēts arī veidot nelielas jauniešu mājas tiem jauniešiem, kas drīz sasniegs pilngadību un kuriem var būt grūti iekļauties jaunā ģimenē.
Šis projekts ir deinstitucionalizācijas sastāvdaļa, un par to vairāk var lasīt LV portāla rakstā "Sabiedrībai jāgatavojas savā vidē uzņemt cilvēkus no sociālās aprūpes institūcijām".
Vispirms jābūt pieejamiem veselības aprūpes pakalpojumiem
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas kopsēdē ar Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju par deinstitucionalizācijas iecerēm valdīja pretēji viedokļi.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure skaidroja, ka projektā jau ir iesaistījušās 95% pašvaldību. Vienlaikus viņa aicināja bērnus nodalīt atkarībā no diagnozēm, lai saprastu, vai konkrētajam bērnam ir iespējama aprūpe ģimenē.
"Ir jādefinē veselības pakāpes, nepieciešamo aprīkojumu, infrastruktūru, kādam jābūt pašvaldībās un skolās, lai šos bērnus integrētu, piedāvājot ģimenisku vidi. Jau šobrīd kopā ar Veselības ministriju darba grupā esam apzinājuši tās diagnozes, ar kurām slimojošie bērni var mācīties kopā ar citiem skolēniem. Tam visam jāparedz noteikts finansējums, ir jādefinē un jāsedz izmaksu grozs uz katru bērnu. Deinstitucionalizācija nav tikai Labklājības ministrijas interešu lauks. Lai to veiksmīgi nodrošinātu, nepieciešama arī pieejama veselības aprūpe. Ir audžuģimenes, kas bērnus ved uz internātskolu, jo tur ir radīta piemērota vide – ir pieejami skolotāji, psihologi, ārsti. Mēs zinām, kāda situācija ar veselības aprūpes pieejamību ir laukos," norādīja I. Dundure.
"Šis ir patiesības mirklis, mums jānolemj, vai mēs no sirds ticam deinstitucionalizācijai vai ticam tikai vārdos."
Arī biedrības "Glābiet bērnus!" valdes locekle Inguna Ebela akcentēja, ka pašreizējā pašvaldību vide šiem bērniem nav pieejama, norādot, ka tieši pašvaldībai jāuzņemas atbildība par to, lai bērnus iekārtotu atbilstošos apstākļos un nodrošinātu tiem pastāvīgu uzraudzību.
Uz to, ka bērnus nav jādala pēc diagnozēm, uzstāja biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" valdes locekle Tamāra Vahļina: "Mūsu kustība sadarbojas ar Labklājības ministriju un veic dzīves izvērtējumu sociālās aprūpes centros, ir izstrādāta metodika, pēc kuras katrā institūcijā strādājam 2-3 dienas. Atzinumi ir balstīti uz faktiem. Esam izvērtējuši visas bērnu institūcijas un secinājuši, ka šāda vide traucē bērnu attīstību – padara bērnus pasīvus un neaktīvus. Lai gan darbinieki tiešām cenšas padarīt šo vidi pieejamu bērniem, taču tas nav iespējams," viņa uzsvēra.
"Par šo jautājumu vada stigmas un aizspriedumi – bērns nevar gaidīt, kad pašvaldība izdomās ņemt viņu vai ne – tā nav mēbele. Katram bērnam un pieaugušajam, neatkarīgi no invaliditātes smaguma, ir tiesības dzīvot sabiedrībā. Ir jādomā par informācijas kampaņu sabiedrības domas maiņai, jo šobrīd ir dzirdams vien "slims, kopjams, neko citu, izņemot dzīvi sociālā aprūpes centrā, nevar piedāvāt". Tā nav, Rīgā ir labs piemērs, ir grupu dzīvoklis cilvēkiem ar smagiem traucējumiem, viņi dzīvo ģimeniskā vidē, viņi dzīvo savu dzīvi. Tagad arī Jelgavā ir atvērts dienas centrs cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem," situāciju raksturoja T. Vahļina.
Vienlaikus viņa akcentēja, ka bērnu skaits, ko ievieto sociālajos aprūpes centros, samazinās, jo arvien vairāk ģimeņu uzņemas rūpes par šiem bērniem. Taču šādā situācijā vecāki tiek padarīti par patērētājiem, jo viņiem nav iespēja pilnvērtīgi strādāt.
To uzsvēra arī labklājības ministrs Jānis Reirs – deinstitucionalizācijas pamatā ir sniegt atvieglojumu ģimenēm, kas šādā grūtā situācijā aprūpē bērnus. Šo vecāku sociālā integrācija nav mazsvarīgāks jautājums, piemēram, ja vecākiem būtu iespēja savu bērnu atstāt dienas aprūpes centrā, viņi no bērna neatteiktos.
Diskusijas par filiāles "Kalkūni" slēgšanu turpinās
Viens no ANO Bērnu tiesību komisijas aizrādījumiem Latvijai ir par to, ka bērnus ar garīga rakstura traucējumiem nedrīkst izmitināt kopā ar pieaugušajiem. Šāda situācija ir izveidojusies Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Latgales filiālē "Kalkūni," kas ir viena no trim sociālās aprūpes centra filiālēm, ko plānots slēgt deinstitucionalizācijas projekta ietvaros līdz 2019. gada 1. septembrim.
"Kalkūnos" šobrīd uzturas 136 klienti – 83 no Latgales reģiona un 53 no citām pašvaldībām. Vienviet dzīvo gan bērni bāreņi, bez vecāku gādības palikuši vecumā līdz 2 gadiem, bērni ar fiziska un garīga rakstura traucējumiem, gan pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir noteikta smaga garīgā atpalicība.
Daugavpils novada priekšsēdētāja Janīna Jalinska skaidro: "Mēs neatsakāmies no dalības projektā, taču mums ir jādomā par to. "Kalkūnu" sociālajā centrā pārsvarā uzturas 3. un 4. līmeņa klienti (nepieciešama diennakts speciālā aprūpe – red.). – tie ir bērni un jaunieši, kuru psihiskais un fiziskais stāvoklis prasa pastāvīgu aprūpi, pieaugušie, kuri ir tādā smagā stāvoklī, ka viņus grūti atšķirt no bērniem. Es neredzu iespēju atrast aprūpes ģimenes tik smagi slimiem bērniem, ja viņus izņemsim no sociālajiem aprūpes centriem, pasliktināsim viņiem vidi, jo, kā zināms, mūsu lauku mājās nav veikti remonti. Turklāt šiem bērniem nepieciešama 24 stundu speciāla aprūpe mājās, un es nevaru iedomāties, ka vecāki varētu veikt šo aprūpi diennakts garumā."
Turklāt "Kalkūni" ir saņēmuši arī lielu finansējumu, remontdarbos kopsummā ieguldīti 929 323,30 eiro. Saeimas deputāts Augusts Brigmanis uzsvēra, ka būtu liela bezatbildība šos līdzekļus izmest vējā, bērnus nododot aprūpei citā iestādē.
Saeimas deputāte Lolita Čigāne gan norādīja, ka ēka šajā gadījumā nav galvenais: "Šis ir patiesības mirklis, mums jānolemj, vai mēs no sirds ticam deinstitucionalizācijai, vai ticam tikai vārdos. Ir jāizlemj, kas ir svarīgāks – ēka un apkalpojošais personāls vai bērni, tai skaitā līdz divu gadu vecumam, kuri dzīvo vienā iestādē ar pieaugušajiem. Katrs gadījums jāvērtē individuāli, un bērniem ir jānodrošina ģimeniska vide."
Tomēr Saeimas deputāte Silvija Šimfa gan šo ideju sauc par skaistu, taču norāda, ka mums jābūt reālistiem – nedrīkst rasties situācija, ka bērnam, kas pamet sociālās aprūpes centru, pasliktinās dzīves apstākļi. "Nav pieļaujams, ka labi domāta sociālās aprūpes reforma kārtējo reizi kļūst par sociālo eksperimentu ar visneaizsargātākajiem cilvēkiem. 3. un 4. aprūpes līmeņa klienti ir vissmagākie. Ja tiek sagatavots rīkojums par iestādes slēgšanu, klāt ir jābūt arī dokumentiem par to, cik no šiem klientiem atgriezīsies ģimenēs, uz kādām institūcijām pārvietos pārējos, vai tur ir pieejama vide, lai nodrošinātu kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi. Mēs nevaram piekrist nekam, kas pasliktinās šo klientu stāvokli."
Savukārt Latgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta vadītāja Ināra Krūtkrāmele norādīja, ka lielākai daļai "Kalkūnu" iemītnieku ģimene ir Latgales reģionā, kas uztur ciešu saikni ar klientiem. Ja šos cilvēkus pārvietos, viņiem šāda iespēja kontaktēties ar ģimeni tiks laupīta.
Tāpat pastāv bažas, ka filiāles slēgšana tikai paaugstinās bezdarba līmeni Latgalē. Šīs bažas noraidīja labklājības ministrs Jānis Reirs, skaidrojot, ka filiālē strādājošie sociālie darbinieki reģionā pēc deinstitucionalizācijas projekta būs nepieciešami arī turpmāk.
Par filiāles "Kalkūni" tālāko nākotni diskusijas vēl turpinās, un, kā Pieprasījuma komisijas sēdē 21. septembrī norādīja labklājības ministrs Jānis Reirs, lēmumu par centra "Kalkūni" slēgšanu varētu pieņemt tuvāko divu nedēļu laikā.
