Vajadzīgs vienkāršākas veselības aprūpes posms. Tiem, kas dzīvo uz ielas

Pēdējā laikā arī ārstniecības iestādes ir aktualizējušas problēmu ar šo pacientu grupu, jo nereti slimnīcas kļūst gan par dzēruma izgulēšanas, gan sanitārās apkopes vietu. Ja cilvēks nav slims, būtu nepieciešams vienkāršākas ārstnieciskās aprūpes posms, šādu priekšlikumu rosināja mediķu un sociālo dienestu pārstāvji Rīgas domes Labklājības departamenta diskusijā par personām bez noteiktas dzīvesvietas, viņu higiēnas un stacionēšanas situāciju, kā arī par iespējām institūcijām sniegt papildu pakalpojumus.

Pašvaldībai jārūpējas par visiem iedzīvotājiem. Mēs mēģinām piedāvāt šiem cilvēkiem iespēju savest sevi kārtībā, saka RD Labklājības departamenta direktore Irēna Kondrāte, jo nereti arī iedzīvotāji sūdzas par iespējamajiem veselības riskiem, atrodoties kopā ar bomzīšiem. Un iedzīvotāju priekšlikumi ir diezgan drastiski. Piemēram, uzskatot, ka netīrībā tiek pārnēsātas slimības, iedzīvotāji pat ierosinājuši šos indivīdus noskūt.

Pašreiz Rīgā darbojas 7 patversmes/naktspatversmes, kurās ir nodrošinātas 753 vietas, kuras līdzfinansē Rīgas dome. Nepieciešamības gadījumā vietu skaitu varot palielināt līdz 933. Pērn naktspatversmes pakalpojumu pašvaldībā saņēma gandrīz 4000 cilvēki, tajā skaitā vīrieši 3298 (84%) un sievietes 608 (16%). Rīgas patversmes nodrošina gultasvietu, vakariņas, sanitāri higiēniskos pakalpojumus, personisko mantu dezinfekciju, glabāšanu, medicīnisko palīdzību, personas drošību, sociālā darbinieka konsultācijas.

Rīgas patversmes Dienas centrā bezpajumtniekiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem 2014.gadā uzturējās 901 cilvēks. Dienas centrā iespējams saņemt sociālā darba speciālista un psihologa pakalpojumus, ģimenes ārsta pakalpojumus primārās veselības aprūpes līmenī; dušu, dezinfekcijas un veļas mazgāšanas pakalpojumus.

Aldis Strapcāns, Sociālās pārvaldes speciālists darbam ar bezpajumtniekiem, informēja:  salīdzinot ar 2013.gadu, pērn pirmo reizi piecu gadu laikā samazinājies naktspatversmju apmeklētāju skaits. Arī šogad janvārī bijis par simts cilvēkiem mazāk. Tiesa, šādu sarukumu varot izskaidrot ar salīdzinoši siltajiem laika apstākļiem.

Rīgas patversmes mobilā brigāde ielu sociālajam darbam ar bezpajumtniekiem 2014.gadā sniegusi 1206 konsultācijas, 736 cilvēki pārvesti uz patversmi, slimnīcām. 1039 reizes brigāde saņēmusi zvanus no līdzcilvēkiem par personām, kuras uzturas dzīvošanai nepiemērotos apstākļos, t.i., uz ielas, dārza būdās, šķūnīšos, pamestās ēkās vai citās vietās.

Ar bomzīšiem sabiedrībā  - vienā tramvajā, trolejbusā, autobusā

Sabiedrības grupas, kas dzīvo katra savu dzīvi,  neizbēgami satiekas. Nereti sabiedriskā transporta pasažieri vadītājam ziņo par antisanitāru vai citādi draudīgu situāciju salonā. Kāds nevar smaku panest, cits objektīvi noraizējies par inficēšanās riskiem vai sabijies no stipri sareibuša pasažiera neadekvātuma.

"Rīgas satiksmes" ekspluatācijas direktors Jānis Dziedātājs atzīst:  ar bezpajumtniekiem ir problēmas gan uzņēmumam, gan pasažieriem. Pasažieri bieži vēršas pie vadītāja. Šādos gadījumos vadītājs sazinās ar dispečeru un izsauc apsardzes uzņēmuma darbiniekus, bet tas aizkavē citus braucējus. Savukārt, ja jau ir izveidojusies antisanitāra situācija, salons ir nopietni jātīra, kas arī tiek darīts. Tātad salons tiek dezinficēts ar spēcīgām ķīmiskām vielām.

Rīgas patversmes  direktore Dagnija Kamerovska informē, ka Dienas centrā dezinfekciju iziet vairāk nekā 50 cilvēku mēnesī. Ir cilvēki, kas ierodas paši, ir tādi, kurus atved policija vai Rīgas patversmes mobilā brigāde pēc tam, kad saņemts ziņojums no iedzīvotājiem par kāda cilvēka atrašanos nepiemērotos apstākļos.

"Nereti slimnīcas ir gan dzēruma izgulēšanas, gan sanitārās apkopes vieta."

Dienas centram ir iespējas sniegt gan mazgāšanās, gan dezinfekcijas pakalpojumus, lai tiktu vaļā no kukaiņu kolonijām. Mobilajai brigādei gan esot problēma ar klientiem, kuri diezgan bieži atsakās no šādas palīdzības, jo "viņiem ir labi, kā ir". Dienas centrā ir pazīstami arī regulārie klienti, kurus atved, tad viņi tiek sakopti, bet pēc tam aizmūk atpakaļ savā ierastajā bezpajumtes ikdienā.

Tie, kas atsakās no mobilās brigādes pakalpojumiem, ļoti bieži nenosauc savu īsto vārdu. Tas atklājas pārbaudē datubāzē, kad izrādās – šāda cilvēka nemaz nav. No sadarbības un palīdzības atsakās arī ubagotāji, kas nav tikai rīdzinieki, bet arī no laukiem šādas peļņas nolūkos iebraukušie.

Slimi desmitā daļa, bet labākajās slimnīcās jāārstē visi

Pērn Stradiņa slimnīcas Neatliekamās palīdzības centrā pabijuši 1609 bezpajumtnieki. Slimnīcā viņi nomazgāti, atbrīvoti no parazītkukaiņiem, pārģērbti. Sniegta medicīniskā palīdzība. Ja nav bijis indikāciju viņu stacionēšanai, personām bija jādodas no slimnīcas projām. Kas ar šiem pirmreizēji apkoptajiem un nepieciešamo medicīnisko palīdzību saņēmušajiem cilvēkiem notiek tālāk? Atbildi uz šo jautājumu sniedz situācijas atkārtošanās – pēc īsāka vai garāka laika šie cilvēki atkal tiek atvesti uz slimnīcu.

Neatliekamās medicīnas centra vadītājs Roberts  Spručs uzskaita: apziņas traucējumi toksisku substanču lietošanas rezultātā, infekcijas un traumas – trīs galvenie iemesli, kuru dēļ šīs sociālās grupas pacienti nonāk slimnīcā. Neskatoties uz to, kādā higiēnas stāvoklī  pacientu atved, mediķiem ar katru ir jāveic pilns darbību spektrs kā ar jebkuru pacientu. Ir dienas, kad ieved deviņus šādus pacientus. Daļa, izgulējusi alkohola reibumu, slimnīcu pamet un atgriežas atpakaļ uz ielas.

Ievestajam cilvēkam tiek veikta sanitārā apkopšana. To vajadzētu darīt atbilstīgās telpās, bet slimnīcā tādu nav. Tāpēc pielāgotā telpā pacients tiek nomazgāts, attīrīts, tiesa, pat mazgāšana ar smaržīgiem  līdzekļiem smaku nenoņem. Dakteris neslēpj – novietot šos pacientus kopā ar pārējiem pacientiem nav laba prakse, jo tas destabilizē pārējo komfortu.

Tad sākas izmeklēšana. Tie, kuri ir slimi (un tādu nav daudz – apmēram 10%), piemēram, ja atklātas hematomas, pneimonija  – tiek nosūtīti uz nodaļām.

Savukārt ar pārējiem ir virkne problēmu - cilvēku nevar sūtīt uz patversmi, jo nevar teikt, ka viņš ir pilnīgi vesels. Tātad ir situācijas, kad atvestos bezpajumtniekus slimnīcā ārstēt nav pamata, bet atstāt neaprūpētus arī nedrīkst.

Daļa ievesto ir ar smagu alkohola abstinenci. Šī grupa klasificējas kā neatliekama psihiatrija. Jo ir alkohola intoksikācijas radīts hronisks kognitīvās un domāšanas funkciju traucējums. Taču arī no rīta, kad alkohola asinīs vairs nav, pacients nav kļuvis īpaši adekvātāks. Plus vēl nāk klāt pārvietošanās grūtības – traumu dēļ, jo bijuši roku, kāju lūzumi.

"Mēs viņus mazgājam un tīrām, un viņi ļoti ātri pieņem savu iepriekšējo stāvokli, no kura mēs tos mēģinām izvilkt."

Iespējams, šiem cilvēkiem būtu nepieciešamas specifiskas starpaprūpes nodaļas – pārejai uz apzinātu vai neapzinātu rehabilitāciju, spriež centra vadītājs. Ar šiem cilvēkiem strādā slimnīcas sociālais dienests, kas sadarbojas ar pašvaldības sociālo dienestu. Slimnīcā mēģina noskaidrot pacienta personību, deklarēto adresi vai pēdējo deklarēto adresi, lai sagatavotu dokumentus pašvaldības sociālajam dienestam lēmuma pieņemšanai par sociālo palīdzību.

Minētie pacienti lielākoties slimnīcu atstāj par pakalpojumiem nesamaksājuši. Vairāk kā dzīves ironija tiek pieminētas situācijas, ka, ievērojot likumu prasības, ne vienmēr šiem cilvēkiem  ir tiesības uz sociālo palīdzību, jo skan komiski, taču viņi ir daudzu firmu īpašnieki!  Tas ir Latvijā labi zināms "komercdarbības" fenomens.

Stradiņa slimnīcas sociālā dienesta ieteikums ir veidot atskurbtuves ar medicīnisko personālu tajās, kā arī atsevišķu aprūpes nodaļu 1.slimnīcā. R.Spručs uzsver, ka šī pacientu grupa ir apzināta. Tie ir vieni un tie paši cilvēki, kas tiek atvesti n-tās reizes. Un kādā no nākamajām reizēm katram jau kāda kaite arī pievienojusies. Tāpēc jautājums ir par to, cik rentabli ir tas, ka cilvēks atkal ir uz ielas, pie viņa brauc policija, ātrā palīdzība, tad atved uz slimnīcu, "un mēs tik viņus mazgājam un tīrām, un viņi ļoti ātri pieņem savu iepriekšējo stāvokli, no kura mēs viņu mēģinām izraut".

Dakteris uzsver: "Es nerunāju par tiem, kas ir slimi. Taču tā nav lielākā daļa. Lielākā daļa atgriežas atpakaļ, un visu laiku esam tādā kā riņķī. 1600 šādu pacientu gadā – tas ir daudz."

Jāpiebilst, ka Austrumu klīniskajā slimnīca situācija ir tāda pati.

Jāiesaistās pašvaldībai un valstij

Protams, runa ir arī par izdevumiem, ņemot vērā, cik maksā gultas vieta terciārā līmeņa slimnīcā. Tāpēc arī ir raisījusies diskusija par iespējamiem risinājumiem, kas nav tikai labklājības jautājums, proti, lai veidotos starpposms, kur šādam pacientam rehabilitācijas periodā uzturēties lētākā līmenī, lai viņš šajā posmā varētu izgulēt reibumu. Ja tas nenotiek, "galva nestrādā", iespējams, tāpēc arī cilvēks nenonāk līdz apzinīgai rehabilitācijai. Rīgas 1.slimnīcā ir 90 aprūpes gultas tā dēvētajiem hroniskajiem slimniekiem. Un nodaļa ir pārpildīta.

Rīgas domes deputāte Baiba Rozentāle vērtē: cilvēkam ir noteikta diagnoze un viņam vienmēr nav noteikti jāārstējas ne universitātes klīnikās, ne reģionālajās. Tās varētu būt aprūpes gultas. Līdz gada beigām atbrīvosies Linezera slimnīcas telpas. Tā varētu būt piemērota slimnīca aprūpes gultām, kur pārvestu pacientus no Austrumu slimnīcas un no Stradiņiem.  Sociāli neadaptētos varētu izvietot  atsevišķā nodaļā.

Dažādu jomu speciālisti atzīst: par šādu risinājumu - starpaprūpes posmu un aprūpes gultām – ir nepieciešams lemt gan pašvaldībai, kas atbild par sociālo sadaļu, gan valstij – attiecībā uz veselības aprūpes nodrošināšanu. Par to Rīgas domes koordinācijas padomei rosinās runāt ar Veselības ministriju.

R.Spručs norāda, ka Skandināvijas valstīs, konkrēti Norvēģijā, arvien vairāk vienkāršā medicīna tiek atdota pašvaldībai. Jo tas iet sasaistē arī mājas aprūpi un citiem sociālajiem jautājumiem.

Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors diskusijā pauda šādu viedokli: par bezpajumtniekiem mēs bieži vien saucam visus, kas ir iedzēruši, netīri, ubago, kas varbūt nepamatoti izmanto ārstniecības pakalpojumus. Taču šī cilvēku grupa nav nemaz tik viendabīga. Bezpajumtniecība kā problēma un kā stāvoklis ir attīstījies ilgu gadu garumā, un šeit kombinējas gan paša indivīda vaina, gan, iespējams, dažādu sociālo procesu, gan varbūt dažādu iestāžu nespēja īstajā brīdī sniegt atbalstu.

Rehabilitēt bezpajumtnieku ir dārgs un ilglaicīgs process. Rīgā šobrīd darbojas ne tikai patversmes un to sociālie darbinieki, bet arī sociālās rehabilitācijas centri. Tajos ir vietas apmēram 30 cilvēkiem, kuriem ir motivācija un kuri ir izrādījuši vēlēšanos piedalīties šajā programmā, kas dod iespēju atgriezties patstāvīgā dzīvē.

Alkohola lietošana, veselības problēmas, atgriešanās pēc ieslodzījuma - tās ir trīs galvenās problēmas, kas veicina to, ka cilvēki nokļūst bezpajumtnieka stāvoklī, varbūt pierod pie šāda dzīvesveida. Tāpēc risinājumiem ir jābūt starpinstitucionāliem, jo tā ir ne tikai sociālo pakalpojumu joma, bet arī garīgās veselības  un sodu sistēmas darbības sekas, uzsver M.Moors.