NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
05. novembrī, 2014
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Izglītība
1
4
1
4

Bilingvālā izglītība aiz aizvērtām durvīm

Lai gan kopējais mazākumtautību skolu skaits ir nedaudz vairāk par 100, tomēr bērni, kas tajās mācās, veido 1/4 daļu no visiem Latvijas skolēniem.

Tiesībsarga birojs pagājušā gada beigās veica bilingvālās izglītības monitoringu 49 mazākumtautību skolās un nonāca pie vairākiem svarīgiem secinājumiem. Noskaidrojies, ka ir atsevišķi pedagogi, kuriem ir ļoti vājas valsts valodas zināšanas, savukārt citiem pietrūkst palīdzības bilingvālajā metodikā.
Kā kontrolēt to, kas norit aiz aizvērtām klases durvīm?

Latvijā skolēni mācību priekšmetus var apgūt gan valsts valodā, gan mazākumtautību valodā, gan arī divās valodās jeb bilingvāli. Šajā mācību gadā valsts finansējumu saņēma 773 Latvijas skolas, no kurām 109 īsteno bilingvālo izglītību. Savukārt pagājušajā mācību gadā bilingvālās programmas apguva 27% no visiem Latvijas skolēniem.

Tiesībsarga birojs 2013.gada beigās veica monitoringu 49 skolās, kurās tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma, kā arī skolās, kur tiek realizēta latviešu valodas programma, bet skolas nosaukums liecina par izglītojamo piederību dažādām etniskajām grupām.

Pētījums "Bilingvālā izglītība", kas ietver sevī arī citu valstu pieredzes, dažādu normatīvo regulējumu un starptautisko dokumentu prasīto un Latvijas vēsturiskās situācijas analīzi, tika prezentēts Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un rosināja diskusiju par tā rezultātiem.

Skolotāji nepārzina valsts valodu

Veicot monitoringu, atklājās problēma – mazākumtautību skolās ir sastopami pedagogi ar ļoti vājām latviešu valodas zināšanām. Septiņi pedagogi, ar kuriem runāja Tiesībsarga biroja darbinieki, pat nespēja atbildēt uz valsts valodā uzdotajiem jautājumiem.

Par šiem gadījumiem birojs informēja Valsts valodas centru. Izrādījās, ka šie nebūt nav vienīgie reģistrētie pārkāpumi, jo pagājušā gadā pie administratīvās atbildības ir saukti 67 skolās un bērnudārzos strādājošie pedagogi, direktori, skolotāja palīgi u.c.

Monitoringa laikā atklājās, ka atsevišķi skolotāji nespēj definēt, kā ir jāīsteno apmācība bilingvāli. Piemēram, dažās skolās bija redzams, ka to mācību priekšmetu, kas pēc programmas jāvada bilingvāli, skolotājs vada krievu valodā, latviski tulkojot vien atsevišķus terminus.

Kā norādīts pētījumā, atsevišķās skolās latviešu valodas stundas līdzinājās iestudētam priekšnesumam. Tika atrādītas skolēnu sagatavotās prezentācijas, bet skolotājs bija kā vērotājs no malas un pilnīgi neiesaistījās diskusijā un nenorādīja uz skolēnu latviešu valodā pieļautajām kļūdām, un neizskaidroja, kā būtu pareizāk izteikties. Tiesībsarga birojs secina, ka šāda formāla apmācība neveicina motivāciju apgūt latviešu valodu un pilnveidot jau iegūtās zināšanas.

Ja pašiem pedagogiem nepiemīt labas valodas zināšanas, tad ir skaidrs, ka mācību stundas nemaz nenorit bilingvāli un ir apšaubāma latviešu valodas kvalitāte, kādu apgūst skolēni, tādējādi pazeminās arī viņu konkurētspēja valsts valodā. Vidusskolas noslēguma eksāmens ir viens – neatkarīgi no tā, vai mācies vienā valodā vai bilingvāli.

Tāpat arī augstskolas, kas skatīsies eksāmenu rezultātus, visticamāk neinteresēsies, kāpēc vidusskolas absolvents saņēmis sliktāku vērtējumu – jo nav līdz galam izpratis uzdevumus vai skolotājs tos ir izskaidrojis ar vājām valodas zināšanām.

Tāpat Tiesībsarga biroja rīkotā diskusija skolas direktoriem "Bilingvālās izglītības problēmas un iespējamie risinājumi" parādīja, ka daļai pedagogu nav Latvijas pilsonības. Šie pedagogi kā paraugu bērniem demonstrē savu attieksmi pret valsti un valsts valodu.

Tiesībsarga biroja Tiesiskās vienlīdzības nodaļas vadītāja Šarlote Bērziņa komisijas sēdē vērsa uzmanību uz starptautiskajos dokumentos norādīto prasību, ka mazākumtautību izglītības kvalitāte nedrīkst būt zemāka kā tiem, kas valsts valodā mācās pastāvīgi. Arī Latvijas normatīvie akti aizliedz minoritāšu diskrimināciju.

Kā kontrolēt to, kas notiek?

Šobrīd kontroli pār mācību programmas īstenošanu, tostarp bilingvālās metodikas pielietošanu, veic skolas administrācija, novērojot stundas. Daudz retāk pārbaudi ir organizējis Izglītības un kvalitātes valsts dienests, kas, pēc tiesībsarga domām, arī noved pie normatīvo aktu neievērošanas. Jāpiebilst, ka IZM nemaz nav lielas teikšanas par skolas administrācijas pieņemtajiem lēmumiem pedagogu ziņā.

Savukārt 11.Saeimas deputāte Vineta Poriņa norāda: ja skolēns iestājas bilingvālā skolā, bet skolotājs neprot valsts valodu labā līmenī, tad bērns tiek diskriminēts. Tomēr šobrīd pēdējais vārds par kāda skolotāja paturēšanu darbā pieder direktoram un tikai pašvaldība var ko darīt, bet valsts iestādēm tur teikšanas nav. Līdz ar to deputāte rosināja izstrādāt regulējumu normatīvajos aktos, ka IZM varētu koriģēt skolas, kurās strādā valstij nelojāli skolotāji un direktori.

Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča gan vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan ir noteikta kopējā valodu proporcija (60% valsts valodā un pārējie 40% mazākumtautību valodā), tomēr nekur nav konkrēti norādīts, kādās valodas proporcijās ir jābūt katrai no mācību stundām, tāpēc, hospitējot stundu, pedagogs var teikt, ka šodien vairāk izmanto latviešu valodu, bet rīt mazākumtautību. Tad arī rodas retorisks jautājums par to, kurš to var pārbaudīt.

 "Nesen IKVD saņēma sūdzību no vienas augstākās izglītības iestādes studentiem, ka pasniedzējs nerunā latviski. Mēs aizejam uz pārbaudi, bet pasniedzējs runā tikai latviski. Pēc tam, ejot pa gaiteni un paklausoties aiz durvīm, kas visticamāk arī nav tas labākais veids, dzirdam, ka pedagogs runā tikai krieviski. Tās ir reālās situācijas, ar ko mēs ikdienā sastopamies. Ir jāmeklē risinājumi, kā, nepazemojot ne sevi, ne pasniedzējus, iegūt objektīvu informāciju," norādīja I.Juhņēviča.

Kvalitātes dienesta vadītāja skaidro, ka kontroles process sākas jau, pirms mācību programma vispār saņem licenci. "Licencējot programmu, mēs pārbaudām, vai mācību priekšmetos valodas proporcija atbilst tam, kas ir norādīts standartā. Ja neatbilst, tad mēs licenci nepiešķiram. Šis ir pirmais kontroles mehānisms, kas gan notiek tikai uz papīra. Dzīvē tiek kontrolēts akreditācijas process, kas notiek reizi sešos vai divos gados tām skolām, kurām ir bijis vairāk trūkumu un piešķirts akreditācijas termiņš uz diviem gadiem. Skolā ierodas ekspertu komisija, kur notiek sarunas, tiek anketēti skolēni, vecāki, pedagogi, vērtēti skolēnu sasniegumi," stāsta Kvalitātes dienesta vadītāja.

Jāpiebilst arī, ka IKVD pienākumos neietilpst vērtēt pedagogu valodas zināšanas, to dara Valsts valodas centrs – abām institūcijām ir arī neliels inspektoru skaits, un tāpēc ir grūti runāt par regulārām pārbaudēm.

Maz palīdzības, īstenojot bilingvālo izglītību

Nolikt katram pedagogam kontrolējošu uzraugu aizmugurē nav iespējams un visticamāk nav arī nepieciešams, bet var iet citu ceļu un tā vietā, lai sodītu tos, kuriem nesanāk, palīdzēt visiem pedagogiem ar metodisko materiālu. Paši skolu direktori atzīst, ka mācību līdzekļi ir novecojuši vai to trūkst.

To, ka pedagogiem pietrūkst metodiskās palīdzības, lai īstenotu bilingvālo izglītību, Tiesībsarga birojam pierādīja ne tikai monitorings, bet arī sarunas ar pedagogiem un direktoriem.

"Pastāv nopietns risks no tā, ka minoritāšu skolotājus aicina pasniegt oficiālo valodu, bet nenodrošina viņiem atbilstošu sagatavošanos. Paši skolotāji norādīja, ka bilingvālajai metodikai trūkst atbilstošo mācību līdzekļu un literatūras. Ir materiāli, kas ir minoritāšu valodā, ir materiāli, kas ir latviešu valodā, tāpēc skolotāji paši daudz strādā, lai sagatavotu mācību stundu. Valsts izglītības satura centram vajadzētu padomāt par izglītības materiāliem, lai novērstu šo problēmu," norādīja Tiesībsarga biroja pārstāve Š.Bērziņa.

Jāpiebilst, ka Tiesībsarga birojs uzsver arī virkni ļoti veiksmīgu piemēru mazākumtautību skolās, piemēram, Bilingvālās metodikas centru izveidi Latgalē. Atsevišķās skolās projekta ietvaros jau šobrīd vidējās izglītības mācību saturs pilnībā tiek pasniegts valsts valodā un arī tiek plānots pilnībā pāriet uz valsts valodu.

Daudzās skolās ir padomāts par to, kā motivēt skolēnus, uz brīvprātības pamata iesaistot viņus Latvijas svētku pasākumu organizēšanā – veidot sienas avīzes par Latvijas vēsturi, video kolāžas ar dzejoļiem par Latviju utt. Skolas apmeklē dažādus kultūras pasākumus un muzejus, organizē informatīvus pasākumus, veido apmaiņas braucienus, un pedagogi savstarpēji sadarbojas, lai celtu darba kvalitāti.

Lai nebūtu tā, ka runājam tikai par sliktajiem piemēriem, sēdes laikā izskanēja 11.Saeimas deputātes Ilzes Verginas ierosinājums apbalvot tos skolotājus, kuru darbs ir labais piemērs citiem.

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Evija Papule atzīst, ka metodikas pilnveidei un caur to arī valodas pilnveidei būs iespējams izmantot ESF līdzekļus. "Izglītības ministrija gan nenovirzīs līdzekļus tikai valodas kursu apguvē, jo tas neko nedot. Valodas apguve visefektīvāk notiek, darot darbu," uzsver IZM pārstāve.

Tāpat IZM strādās pie tā, lai nodrošinātu latviskāku vidi mazākumtautību bērnudārzos.

Attieksmes veidošana gan pedagogiem, gan skolēniem

Tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne komisijas sēdē uzsvēra: ir svarīgi, lai mazākumtautības valsts valodu neuztvertu kā apdraudējumu savai identitātei, bet gluži pretēji – kā vērtību. "Mēs ļoti bieži uzliekam nepareizos uzsvarus un tāpēc rodas iespaids, ka mēs vēlamies apdraudēt šo personu identitāti. Tā nav," norādīja I.Piļāne.

Savukārt Š.Bērziņa akcentēja: "Tiesībsargs ir uzsvēris, ka jebkuras valodas zināšanas ir vērtība – gan valsts valodas, gan mazākumtautības valodas. Es zinu arī latviešu vecākus, kas izvēlas savus bērnus sūtīt uz mazākumtautību skolām."

I.stāsta, ka šobrīd Kvalitātes dienests ir saņēmis 452 sūdzības un piecās no tām ir minēts, ka pedagogi nezina valsts valodu. Savukārt Tiesībsarga biroja pārstāvji piebilst, ka daudzi vecāki un skolēni nemaz to neuztver kā problēmu, tāpēc nesūdzas. Piemēram, aptaujājot skolēnus un vecākus, izrādījās, ka aptuveni puse no vecākiem, kuri strādā, darbā runā galvenokārt vai tikai krievu valodā, tāpat skolēni atzīmēja, ka uz ielas, veikalā komunikācija pusē gadījumu norit krievu valodā. Iespējams, ka vide nerada nepieciešamību un motivāciju.

Pētījumā Tiesībsarga birojs secināja, ka valsts valodas zināšanu līmenis atšķiras katrā no skolēnu vecuma grupām un novēroja cēloņsakarību starp skolēnu nostāju pret valsts valodu un skolas administrāciju un pedagogiem. Skolās, kur skolas vadībai ir stingra nostāja par normatīvo aktu ievērošanu, netika konstatēti gadījumi, ka skolotāji nezina valsts valodu un mācību priekšmets tika pasniegts atbilstoši programmā noteiktajam. Tas liek secināt, ka, motivējot skolas administrāciju un pedagogus, pozitīvi rezultāti un attieksme veidosies arī skolēniem.

Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa secina: "Mēs gribam ļoti spēcīgu kontroles mehānismu, bet, ja tas neiet kopā ar atbalstu, tad nekas nesanāk. Skolotājam ir jāiemāca bērnam un jāsasniedz rezultāts, nevis jāskaita katrs vārds katrā valodā, un tam ir jāiet kopā ar augstu profesionālo kompetenci. Kontrole nedarbosies, ja mums nebūs kopīga attieksme. Skolai ir jābūt autonomijai, administrācijai jāsadarbojas ar pedagogiem, vecākiem un pašvaldību. Lūk, tas ir tas, kam mums nepietiek līdzekļu! Valsts patiešām ir daudz ieguldījusi, lai veidotu mazākumtautības izglītībai nepieciešamos mācību līdzekļus un rīkotu profesionālos kursus valodas apgūšanai. Mēs nevaram uz skolotāju pleciem uzgrūst to, kas valstij jāizdara metodoloģiski pētnieciskā jomā. Ir svarīgi pētīt šo procesu, jo pedagoģija arī ir zinātne. Es nezinu kāpēc, bet mēs to aizmirstam."

Vai Latvijai jāapmaksā bilingvālā izglītība?

Latvijas valsts to dara, bet šis solis nav obligāts un neviens starptautisks normatīvais akts neuzliek valstij par pienākumu sponsorēt bilingvālo izglītību. Dažādas valstis šo jautājumu risina atšķirīgi, piemēram, sponsorē tikai dažus specifiskus mācību priekšmetus gadā vai apmaksā minoritāšu valodu kursus mācību programmā. Tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no vēsturiskās situācijas.

Saeimas komisijas sēdes noslēgumā politiķi izvirzīja jau iepriekš dzirdētos priekšlikumus par pāreju uz valsts valodu pilnībā, argumentējot, ka bilingvālās izglītības uzturēšana valstij izmaksā daudz līdzekļu. Protams, ka šādi apgalvojumi ir izdevīgi tiem, kas iestājas par valsts apmaksātu izglītību tikai latviski.

Tomēr šis joprojām paliek strīdīgs jautājums, kuru visticamāk ir jārisina pakāpeniski, palīdzot veidot attieksmi un lēnām rosinot integrāciju, neļaujot minoritātēm diskriminēties vai uztvert pāreju kā apdraudējumu viņu identitātei. Ir arī svarīgi, lai minoritātes pašas to vēlētos un uztvertu latviešu valodas zināšanas kā vērtību, nevis kā valsts vēlmi ieriebt. Šai apziņai ir jābūt arī skolas administrācijai, pedagogiem un skolēnu vecākiem, lai ar savu labo piemēru motivētu skolēnu.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU