Apmaksāta, kvalitatīva mācību prakse – cik reāla Latvijā?

Jautājumu par to, vai praktikantiem vajadzētu saņemt samaksu par savu padarīto darbu, LV portāls uzdeva pagājušajā gadā un toreiz mācībspēku, studentu un darba devēju viedokļi atšķīrās. MK noteikumu Nr.785 "Mācību prakses organizācijas un izglītojamo apdrošināšanas kārtība" 9.punkts paredz, ka praktikants var noslēgt ar prakses vietu divpusēju līgumu par savstarpējo norēķinu kārtību. Šie noteikumi gan attiecas tikai uz profesionālajām izglītības iestādēm, un šāds līgums nav obligāts.

Jautājums par studiju praksi kaut vai tikai augstākās izglītības jomā, lai gan tas skar arī profesionālo, tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā jau pietiekami ilgu laika posmu, stāsta Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete. Galvenais jautājums ir tieši darba devēju un pārējo darbinieku iesaistīšana šajā procesā, jo augstskolu mācību programmas paredz, ka mācību spēks saņem noteiktu atlīdzību par prakses vadīšanu. Tomēr pagaidām nav nokārtots jautājums tieši par to, kādu atlīdzību varētu saņemt tas cilvēks, kas ir prakses vadītājs konkrētajā iestādē un kura darba pienākumos ietilpst instrukciju sniegšana studentiem un to iesaistīšana darba procesā. Kā norāda I.Druviete, būtu jāmēģina novērst faktu, ka prakse ir vien formāls pasākums. Var cerēt uz darba devēju entuziasmu, bet ar to ir par maz. Tieši tāpēc prakses devējiem būtu jānodrošina atlīdzība, tomēr vienlaikus jākontrolē, lai prakse studentam dotu reālu priekšstatu par darbu. Šis priekšstats nevar būt pārāk specifisks, bet gan iepazīstināt ar nozari kopumā. Darba devējiem students būtu jāuzlūko kā potenciālais darbinieks. Turpretim augstskolām būtu jānodrošina praksē iegūto atziņu iekļaušana mācību procesā.

Šis ir arī tiesiskā regulējuma izmaiņu jautājums. I.Druviete informē, ka precizējumus būtu jāveic tieši Ministru kabineta noteikumu līmenī, lai būtu kopīga atbildība par studentu – gan no augstskolas, gan no darbavietu puses. Lai rastos sinerģija starp izglītību un reālajām vajadzībām. Tomēr nevajadzētu pārvērtēt prakšu nozīmi, nereti tās tiek novērtētas kā svarīgākās studiju procesā,  un tas neatbilst patiesībai. Studentiem ir jābūt gataviem strādāt visdažādākajā veidā, un nekad nebūs tā, ka augstskolas absolvents jau pirmajā dienā būs gatavs jebkurai darbavietai. Ir jādod šī elastība – nepieciešamās teorētiskās zināšanas, lai pēc tam, mācoties papildus un piemērojot iegūtās zināšanas praksē, absolvents varētu strādāt.

I.Druviete uzsver, ka prakse ir studiju procesa sastāvdaļa, kam jāsniedz jaunas zināšanas un jādod iespējas pārbaudīt sevi, tāpēc šāds universāls princips, ka visiem praktikantiem maksā, nav piemērojams. Tomēr ir jāvēršas pret gadījumiem, kad praktikants tiek izmantots melnam rutīnas darbam, kur neko neiemācās, un darba devējs ir ieguvis bezmaksas darbaspēku. Šajā brīdī tā jau ir augstskolu programmu direktora kompetence nesadarboties ar darba devējiem, kas studentu ekspluatē.

"Nevar piemērot vienādu mācību praksi ceļa būves inženierim un filozofam."

Savukārt jautājumā par profesionālo izglītību IZM Izglītības departamenta direktora vietniece profesionālās izglītības jomā Ina Vārna skaidro, ka atbilstoši MK noteikumu Nr.211 "Noteikumi par valsts profesionālās vidējās izglītības standartu un valsts arodizglītības standartu" 5.punktam prakse ir viena no izglītojamā izvēlētās profesionālās izglītības programmas pamatdaļām. Profesionālās izglītības programmas mērķis ir sagatavot izglītojamo darbam noteiktā profesijā, veicināt zināšanu un prasmju apguvi, nepieciešamo attieksmju veidošanos, kas izglītojamajam nodrošina atbilstošas profesionālās kvalifikācijas ieguvi. Tas nozīmē, ka prakses laikā izglītojamais mācās, apgūst darba tirgū konkrētā profesijā pieprasītās prasmes un kompetenci. Tādējādi ir ļoti svarīgi, lai prakse tiktu organizēta un noritētu augstā līmenī, lai izglītojamajam tiktu radītas iespējas plašā spektrā apgūt nepieciešamās prasmes un kompetenci, lai kā padomdevējs un palīgs būtu labs prakses vadītājs gan no izglītības iestādes, gan no prakses vietas puses. Prakses laikā audzēknim jāiemācās vai jāpilnveido arī citas iemaņas - prasme strādāt komandā, saskarsmes prasmes, jāizprot darba drošības un darba aizsardzības ievērošanas nozīme.

I.Vārna akcentē, ka prakses kvalitāti var nodrošināt, tikai cieši sadarbojoties gan izglītības iestādei, gan prakses vietai, gan pašam audzēknim. Direktora vietniece atzinīgi novērtē tos darba devējus, kas slēdz ar praktikantu līgumu un nodrošina gan prakses kvalitāti, gan samaksu par labi veiktu darbu, jo arī prakses laikā viņi var gatavot savus topošos darbiniekus, vismaz daļai no praksē esošajiem audzēkņiem piedāvāt darbu, līdz ar to ieguvējs ir arī prakses vieta un darba devējs. Jāņem vērā arī tas, ka audzēkņi ir dažādi, tāpēc katra situācija jāvērtē atšķirīgi. Noteikt obligātu prasību maksāt prakses laikā audzēknim, pēc I.Vārnas domām, nebūtu pareizi.

Prakses devēju viedoklis

Biedrība "Zaļā josta" nodarbojas ar vides izglītību. Tās mārketinga vadītāja Laima Kubliņa stāsta, ka biedrība studentiem piedāvā prakses iespējas mārketinga departamentā, bet studenti darbojas gan mārketingā, gan vides izglītības jomā. Prakses ilgumu uzņēmums mēģina pielāgot studenta vai izglītības iestādes vajadzībām, taču standarts ir viens vai divi mēneši. Sadarbība pēc studenta vēlmes var būt arī ilgstoša, jo tikai lai iestrādātos studentiem nereti vajag vismaz mēnesi.

Uz praksi "Zaļajā jostā" piesakās dažādi praktikanti. L.Kubliņa norāda, ka ir arī gadījies, ka jaunietis studē mārketingu, bet realitātē pārzina tikai akadēmiskos terminus un viņam nav izpratnes par to, kā savas zināšanas pielietot praksē. Praktikantus parasti apmāca, tomēr mārketinga vadītāja atminas, ka praksē ir pieteikušies arī tādi studenti, kuru zināšanas jau ir darba tirgus līmenī.

Uzņēmuma mārketinga vadītāja norāda, ka prakse nenozīmē, ka students strādā kā melnstrādnieks, bet gan to, ka praktikantu apmāca un viņš tiek informēts par to, ko uzņēmums sagaida no praktikanta un kas tam būtu jāzina.

"Zaļā josta" skatās, kādus studentus uzņemt praksē, un, ja ir iespēja izvēlēties un ir vairāki pretendenti, tad priekšroka tiek dota tiem, kas sevi parāda labi jau pirmajā tikšanās reizē. Ir studenti, kas nāk uz praksi, jo tas ir viņu pienākums augstskolā un viņiem ir jāiegūst kredītpunkti. L.Kubliņa stāsta, ka piedalījusies augstskolas "Turība" rīkotajā studentu prakses dienā, kur novērojusi kopējo attieksmi pret praksi. Mārketinga vadītāja secina, ka ir studenti, kas apzinās, ka tā ir lieliska iespēja iegūt pirmo darba pieredzi, jo tu netiec iemests darba tirgū, kur tev sevi ir jāpierāda, bet uzņēmums palīdz un iemāca, un ir arī tādi, kas to dara kredītpunktu dēļ. Paši studenti ir stāstījuši par savu un kursabiedru pieredzi, kas atklāj daudzas problēmas. Ir uzņēmumi, kas piedāvā prakses vietas ar mazu izaugsmi studentam, un tam tiek uzticēti darbi, kas novērtēti kā viduvēji (piemēram, atbildēt uz zvaniem, likt zīmogus), toties uzņēmums iegūst bezmaksas darbinieku. Tāda prakse var būt noderīga tikai tiem, kam tā nepieciešama "ķeksīša pēc", nevis tiem, kas grib darboties interesējošā nozarē. Dažreiz ir arī situācija, ka studenti dodas uz konkrētu uzņēmumu ar savu vīziju par to, ko varētu tur uzlabot, tomēr uzņēmumam to nemaz nevajag. L.Kubliņa akcentē, ka studentu pieredze rāda: Latvijā ir grūti atrast abpusēji izdevīgu praksi. Viņa apliecina, ka uzņēmums "Zaļā josta" studentiem cenšas pēc tam materiāli atlīdzināt par paveikto darbu.

"Dažreiz ir arī situācija, ka studenti dodas uz konkrētu uzņēmumu ar savu vīziju par to, ko varētu tur uzlabot, tomēr uzņēmumam to nemaz nevajag."

Savukārt prakse "Nordea" bankas filiālē Latvijā šobrīd ir vienīgā apmaksātā prakses vieta starp finanšu nozares uzņēmumiem, norāda bankas vecākā personāla partnere Indra Rozenberga. Praktikantiem par praksi trīs mēnešu garumā maksā valstī noteikto minimālo algu. I.Rozenberga skaidro, ka "Nordea" ir svarīgi, lai praktikants izjūt piederību šim uzņēmumam un ir motivēts, savukārt atalgojums par ieguldīto darbu prakses laikā ir viens no motivācijas veidiem papildus iegūtajām praktiskām zināšanām, kontaktiem un kopīgām aktivitātēm. Tā ir gan "Nordea" grupas kopīgā politika, gan "Nordea" bankas Latvijas filiāles atbildība pret praktikantiem, kuri ikdienā palīdz realizēt mērķus.

Šobrīd vidēji tiek saņemti 10 pieteikumi uz vienu prakses vietu, bet gada laikā bankas piedāvātās prakses iespējas izmanto aptuveni 60 studenti. Prakses laikā "Nordea" nodrošina darbinieku mācības, kā arī pieredzējušu un profesionālu prakses vadītāju. Praktikants, tāpat kā jebkurš pilntiesīgs uzņēmuma darbinieks, gūst iespēju arī piedalīties bankas organizētos pasākumos, piemēram, "Nordea"  Rīgas maratonā, velo un citās bankas sporta komandās.

AS "Latvijas Finieris" mājaslapā ir iespējams iepazīties ar uzņēmuma piedāvātajām prakses vietām. Anda Būmane, AS "Latvijas Finieris" personāla attīstības dienesta direktore, norāda, ka prakses uzņēmumā tiek nodrošinātas saskaņā ar izglītības iestādes izstrādāto programmu. Praktikantam tiek norīkots prakses vadītājs, kurš seko līdzi tās gaitai. Ja mācību iestādes prakses termiņus organizētu vienmērīgāk visa mācību gada garumā, "Latvijas Finieris" varētu apmācīt vairāk praktikantu.

Uzņēmumā ir vairāki piemēri, kad pēc prakses beigām praktikantam tiek piedāvāta pastāvīga darbavieta. Kā norāda A.Būmane, lai prakse pēc satura būtu kvalitatīva, ir svarīgi, lai praktikants būtu motivēts apgūt jaunas zināšanas un nāktu ar vēlmi arī turpmāk attīstīt savas iemaņas izvēlētajā profesijā.

Katra studenta pieredze ir atšķirīga, to ietekmē dažādi faktori

Latvijas Universitātes Studentu padomes vadītājs Artis Ozoliņš secina, ka katra studenta pieredze praksē var atšķirties atkarībā no prakses vietas, tās devēja un pārstāvētās nozares.

Ja studējošais iet praksē ar domu, ka tā viņam ir vajadzīga tikai "ķeksīša pēc", tad nedz darba devēja attieksme varētu būt laba, nedz ieguvums no tās kaut kam derīgs. Turpretim, ja studējošais iet praksē, lai iegūtu no tās lielāku zināšanu un pieredzes bagāžu, kā arī izrāda pašiniciatīvu, tad gan darba devējs to vairāk novērtē, gan studenta paša ieguvums ir lielāks. Un tas ne vienmēr ir mērāms finansiāli. Prakses parasti ir bez finansiālas atlīdzības, bet veiksmīgākajiem izdodas atrast praksi, kur tie saņem arī algu.

A.Ozoliņš akcentē, ka kvalitatīvas prakses vietu atrašanas iespēja Latvijā ir atkarīga no nozares un tās pieprasījuma. Piemēram, datorikas nozarē pieprasījums ir ļoti augsts, un katrs students var atrast sev tīkamāko prakses vietu. Turpretim mazāk pieprasītās nozarēs prakses vietu atrast ir grūtāk, tomēr šī prakses vietas kvalitāte jebkurā gadījumā ir atkarīga arī no studējošā vēlmēm un gribasspēka.

Arī I.Druviete atzīst, ka studentiem ir grūti atrast prakses vietas un tas kas rada arī konkurenci. Šobrīd šajā ziņā sistēma nav ideāla. Ļoti svarīga ir nozare, kuru students pārstāv, cik ļoti prakse ir nozīmīga šajā sfērā, jo citās nozarēs praksei ir vairāk informatīvs raksturs. Nevar piemērot vienādu mācību praksi ceļa būves inženierim un filozofam.

Līdz ar to, atbildot uz sākotnējo jautājumu, cik lielā mierā apmaksāta un kvalitatīva prakse ir pieejama Latvijā, var secināt, ka pagaidām tā ir studentu mērķtiecība, kas nosaka, vai tādā nokļūsti vai ne. Kvalitatīva un citos gadījumos arī apmaksāta prakse ir reāls mērķis, tomēr, tā kā prakse ir mācību vai studiju programmas sastāvdaļa, tad par to nav obligāti jāmaksā. Šajā ziņā nekādas izmaiņas arī nav paredzētas.