Brīvprātīgā darbs nozīmē darīt kaut ko sabiedrības labā, nesaņemot par to atlīdzību. Brīvprātīgais var, piemēram, kopt apkārtni, rotaļāties ar bērniem, organizēt pasākumus, palīdzēt mācībās, sagatavot informatīvus materiālus.
"Motivācija, kāpēc cilvēki piedalās brīvprātīgā darbā, ir dažāda: iegūt jaunas zināšanas, prasmes un pieredzi; iegūt jaunus draugus un kontaktus; tā ir arī personiskā brīvība un pilsoniskā atbildība. Latvijas Samariešu apvienībā ir pārliecība par to, ka galvenais ir palīdzēt citiem cilvēkiem, svarīgi ir pašam iesaistīties procesā, nevis gaidīt un cerēt, ka palīdzēs cits. Katrs var censties padarīt pasauli par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot," uzskata Latvijas Samariešu apvienības brīvprātīgo darba koordinatore Laura Bulmane.
"Pašlaik Latvijā brīvprātīgā darba tiesiskais regulējums nav pietiekams."
Pašlaik Latvijā brīvprātīgā darba tiesiskais regulējums nav pietiekams: nav noteikti skaidri principi, pēc kuriem vadīties, slēdzot līgumu par brīvprātīgā darbu, likumos nav precizētas abu pušu tiesības, pienākumi un atbildība. Jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem var būt brīvprātīgie gan biedrībās un nodibinājumos, gan valsts iestādēs, pašvaldībās, politiskajās partijās un reliģiskajās organizācijās, bet pieaugušie var būt brīvprātīgie tikai biedrībās un nodibinājumos.
Tieši tādēļ Latvijas Samariešu apvienība 2011. gada februāra nogalē organizēja semināru "Brīvprātīgie un brīvprātīgā darbs Latvijā", lai informētu par pašreizējo situāciju brīvprātīgo darba jomā.
Darbs bez atlīdzības sabiedrības labā
Kā paredz Jaunatnes likums, jauniešu brīvprātīgo darbs ir orientēts uz sabiedriskā labuma darbību un veicina viņu zināšanu, prasmju, iemaņu un attieksmju attīstību, kā arī brīvā laika lietderīgu izmantošanu. Likums paredz, ka jaunietis brīvprātīgo darbu veic bez atlīdzības, nestājoties ar darba organizētāju darba tiesiskajās attiecībās, un šo darbu nedrīkst izmantot brīvprātīgo darba organizētāja vai trešās personas peļņas gūšanas nolūkā. Tomēr uz jauniešu brīvprātīgo darbu attiecināmi darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvajos aktos noteiktie aizliegumi un ierobežojumi. Pēc darba organizētāja vai jaunieša paša iniciatīvas par brīvprātīgo darbu slēdzams rakstveida līgums, norādot veicamo darbu un tā izpildes termiņu.
Likums paredz, ka jauniešu brīvprātīgo darbu var organizēt biedrības un nodibinājumi, kā arī valsts un pašvaldību iestādes, atbildot par drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī pēc jaunieša pieprasījuma izsniedz rakstveida apliecinājumu par brīvprātīgā darbā pavadīto laiku, pienākumiem, iegūtajām zināšanām, prasmēm un iemaņām. Brīvprātīgā darba organizētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai jaunietis, uzsākot darbu, uzrāda ārsta izsniegtu izziņu par savu veselības stāvokli, lai pārliecinoties par jaunieša piemērotību paredzētajam darbam.
"Korekti ir lietot terminu „brīvprātīgā darbs”, nevis „brīvprātīgais darbs”, jo piespiedu darbs mūsu valstī ir aizliegts."
Kā seminārā "Brīvprātīgie un brīvprātīgā darbs Latvijā" stāstīja biedrības "Brīvprātīgais.lv" speciāliste Zane Onkele, brīvprātīgajiem ir arī savas likumā nerakstītas tiesības un pienākumi. Brīvprātīgajam ir tiesības strādāt drošos un veselībai nekaitīgos apstākļos, veikt būtisku, jēgpilnu darbu, saņemt skaidru informāciju par veicamo darbu un saņemt gan apmācību, gan atbalstu un palīdzību. Tāpat brīvprātīgajam ir tiesības tikt novērtētam, arī atteikties no piedāvātā darba un saņemt radušos izdevumu apmaksu. Brīvprātīgajam ir pienākums cienīt organizācijas mērķus un vērtības, atbildīgi veikt uzticēto darbu, piedalīties apmācībās, būt precīzam, informēt par kavējumiem vai nespēju ierasties, kā arī būt uzticamam, respektēt konfidencialitāti. Brīvprātīgajam jābūt godīgam, jāinformē par sarežģījumiem un to, ka viņš vairs nebūs brīvprātīgais.
Uz pieaugušajiem attiecas cits likums
Biedrību un nodibinājumu likums paredz, ka biedrībām un nodibinājumiem ir tiesības nodarbināt personas brīvprātīgā darbā, neminot, ka tie ir tikai jaunieši. Tātad – biedrībās un nodibinājumos var strādāt arī pieauguši brīvprātīgie. Likums paredz, ka par brīvprātīgo darbu uzskatāms fiziskas personas bezatlīdzības darbs vai pakalpojumu sniegšana, nestājoties ar biedrību vai nodibinājumu darba tiesiskajās attiecībās, un kas ir vērsts uz biedrības vai nodibinājuma statūtos noteiktā mērķa sasniegšanu.
Līguma slēgšana par brīvprātīgā darba veikšanu nav obligāta, bet, ja brīvprātīgais to prasa, rakstveida līgums tomēr jāslēdz, norādot veicamo darbu un tā izpildes termiņu. Brīvprātīgais var arī prasīt darba gaitā radušos izdevumu segšanu, ja tas noteikts biedrības vai nodibinājuma statūtos vai valdes lēmumos. Par kaitējumu, kas radies personai, pildot brīvprātīgā darbu, biedrība un nodibinājums atbild, ja šādu pienākumu tas uzņēmies vai arī kaitējums nodarīts biedrības vai nodibinājuma vainas dēļ.
Top grozījumi Civillikumā
Lai sakārtotu brīvprātīgā darba tiesisko regulējumu, Tieslietu ministrija pagājušajā gadā izstrādāja grozījumus Civillikumā, paredzot papildināt likuma piecpadsmito nodaļu "Prasījumi no darba attiecībām" ar piekto apakšnodaļu šādā redakcijā:
Līgums par brīvprātīgā darbu
2240.1 Ar līgumu par brīvprātīgā darbu viena puse – brīvprātīgais – uzņemas bez atlīdzības veikt otras puses – brīvprātīgā darba organizētāja, kuram nav peļņas gūšanas nolūka, – uzdevumus, kuri atbilst brīvprātīgā darba organizētāja nolikumā, statūtos vai satversmē noteiktajam mērķim, neaizstāj algotu darbu un ir vērsti uz sabiedriskā labuma darbību.
2240.2 Līgums par brīvprātīgā darbu slēdzams rakstveidā, ja:
1) to rakstiski pieprasa kāda no pusēm;
2) brīvprātīgā darba organizētājs ir valsts vai pašvaldības iestāde;
3) brīvprātīgais veic darbu vai sniedz pakalpojumus ārvalstīs.
2240.3 Līgumam par brīvprātīgā darbu piemērojami noteikumi par darba līgumu (I apakšnodaļa) un citi normatīvie akti, kas regulē darba tiesiskās attiecības, kā arī darba aizsardzības jomu regulējošie normatīvie akti, ciktāl tie nerunā pretim šās (V) apakšnodaļas noteikumiem.
"Neviens komersants brīvprātīgos nodarbināt nevar."
Kā stāsta Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktora vietnieks Sandris Rāgs, grozījumus atbalstīja Ministru kabinets, tos iesniedza Saeimā, bet 9. Saeima likumprojektu nodeva izskatīšanai komisijām. 9. Saeima likumprojektu 1. lasījumā pieņemt nepaspēja, tādēļ 10. Saeimai tas nav saistošs un virzāms izskatīšanai atkārtoti.
Tieslietu ministrija priekšlikumus Civillikuma grozījumiem par brīvprātīgā darbu 10. Saeimā izskatīšanai plāno iesniegt tuvākajā laikā pēc Tieslietu ministrijas izstrādāto grozījumu Ģimenes tiesībās atbalstīšanas Ministru kabinetā. "Gan no latviešu valodas, gan no juridiskā viedokļa korekti ir lietot terminu "brīvprātīgā darbs", nevis "brīvprātīgais darbs", jo piespiedu darbs mūsu valstī ir aizliegts un mēs visi pēc būtības strādājam brīvprātīgi, līdz ar to uzsvars liekams uz darba veicēju, nevis darba veidu, kā to kļūdaini min dažādos sarīkojumos un līdz ar to var pārprast," atgādina S. Rāgs.
Komersants brīvprātīgos nodarbināt nedrīkst
Brīvprātīgais darbs neaizstāj algotu darbu. Protams, darba devējiem arī brīvprātīgā darba gadā ir jāslēdz darba līgumi un jāmaksā algas. Nelīdzēs arī kontrolējošām institūcijām sniegtie paskaidrojumi, ka, lūk, šis cilvēks strādā brīvprātīgi.
Nelegālā nodarbinātība un brīvprātīgā darbs ir divas dažādas lietas. "Neviens komersants brīvprātīgos (vienalga, jauniešus vai kādus citus) nodarbināt nevar. Ja Valsts darba inspekcija, piemēram, kādā SIA atklās šādus brīvprātīgā darba veicējus, šīs personas neatkarīgi no mērķa, kādam viņu darbs kalpo, un neatkarīgi no SIA un pašu brīvprātīgā darba veicēju iebildumiem varētu tikt uzskatītas par darbiniekiem, kuru vienīgā atšķirība no citiem ir tā, ka ar viņiem nav noslēgts rakstveida darba līgums. Droši vien varētu piemērot arī naudas sodu par valsts noteiktās minimālās mēneša darba algas nenodrošināšanu un vēl sankcijas par nenomaksātajiem nodokļiem", skaidro zvērinātu advokāta biroja "SORAINEN" zvērināts advokāts Andis Burkevics.
"Nelegālā nodarbinātība un brīvprātīgā darbs ir divas dažādas lietas."
Viņš uzsver, ka arī gaidāmie grozījumi Civillikumā, visticamāk, nedos tiesības komersantam izmantot brīvprātīgo darbu, teiksim, lai sarīkotu labdarības pasākumu vai organizētu pasākumu sabiedriskam labumam, piemēram, slēpojumu cauri Rīgai galvaspilsētas iedzīvotāju možuma veicināšanai gada tumšākajās dienās, jo komersanta nolūks, veicot komercdarbību, ir peļņas gūšana. "Nav īsti skaidrs, vai saskaņā ar iecerētajiem grozījumiem brīvprātīgā darba organizatora nolūkam vienmēr jābūt tādam, kas nav saistīts ar peļņas gūšanu. Varbūt ar peļņas gūšanu nesaistītam nolūkam jābūt tikai gadījumā, ja ir vēlme izmantot brīvprātīgo darbu," saka A. Burkevics.
Brīvprātīgā darbs nav arī prakse
Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Anita Līce seminārā "Brīvprātīgie un brīvprātīgā darbs Latvijā" uzsvēra, ka arī brīvprātīgā darbs un mācību prakse nav viens un tas pats.
Brīvprātīgā darbs ir vērsts uz sabiedriskā labuma darbību, savukārt mācību prakse, kā nosaka 2000. gada 15. augusta MK noteikumi Nr. 276 "Mācību prakses organizēšanas kārtība", ir profesionālās izglītības programmas daļa, kuras mērķis ir nostiprināt un papildināt praktikanta zināšanas, kā arī pilnveidot viņa profesionālo prasmi atbilstoši konkrētās profesijas prasībām. Vēl viena būtiska atšķirība ir vietas izpratne. Brīvprātīgie strādā NVO, valsts un pašvaldību iestādēs, savukārt prakses vieta ir uzņēmums, organizācija, amatu meistars, kā arī profesionālās izglītības iestāde, kur praktikants apgūst profesionālo izglītības programmu. Trešā atšķirība ir līgums. Brīvprātīgajam tas var būt un var arī nebūt, savukārt mācību praksei tiek slēgts trīspusējs līgums starp profesionālās izglītības iestādi, prakses vietu un praktikantu, viņam ir noteikts prakses vadītājs, prakses dokumentācija un prakses novērtējums.
