Politiskā atbildība. Kas tā ir?

Politiskās atbildības jēdziens Latvijas tiesību aktos attiecināts uz Valsts prezidentu, kā arī Ministru kabineta locekļiem un ir minēts Satversmē, Ministru kabineta iekārtas likumā, Ministru kabineta kārtības rullī, tomēr neviens no tiem nesniedz politiskās atbildības definējumu, tādējādi atstājot visai plašas interpretācijas iespējas gan par to, kas ir šī atbildība, gan kādos gadījumos to nāktos uzņemties.

Deputāta atbildība pakļauta tikai vēlēšanām

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, nosaka Satversme. Tajā teikts: Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem. No tā izriet viņu atbildība augstākās varas – tautas, kuru viņi pārstāv - priekšā. Tomēr valsts pamatlikums tiešā veidā par deputātu politisko atbildību nerunā. To ir iespējams atvasināt tikai no viņu pilnvarām un darba pienākumiem. Papildus tam, stājoties pildīt deputāta pienākumus, parlamentārieši dod konstitūcijā paredzēto zvērestu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus."

Savukārt parlamentāriešu ētikas kodekss nosaka: "Deputāts godprātīgi ievēro Saeimas deputāta svinīgajā solījumā pausto apņemšanos. Deputāts atzīst savas kļūdas un cenšas labot tās." Nav noslēpums, ka šim zvērestam gan ir galvenokārt simboliska un ceremoniāla nozīme. Tiesa, nenododot zvērestu, kas vismaz morāli liek apliecināt lojalitāti Latvijas Republikas pilsoniskajām pamatvērtībām, deputāts neiegūst parlamentārieša pilnvaras.

Par zvēresta neievērošanu kāds parlamentārietis sodīts vienu vienīgu reizi – 2011.gadā saistībā ar piedalīšanos parakstu vākšanā referenduma ierosināšanai par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija "Saskaņas centra" pārstāvim Nikolajam Kabanovam izteica rakstveida brīdinājumu, izziņojot to Saeimas sēdē un publicējot lēmumu laikrakstā "Latvijas Vēstnesis". Tas ir bargākais no Saeimas kārtības rullī paredzētajiem soda mēriem par šādu pārkāpumu.

"Vienīgais mehānisms, kas nodrošina deputāta politisko atbildību, ir Saeimas vēlēšanas."

Jāatgādina, ka Saeimas deputāta zvērests ir salīdzinoši nesen radīta norma, ko pēc TB/LNNK ierosinājuma ieviesa tikai 2002.gadā priekšvēlēšanu gaisotnē. Eksperti to ir kritizējuši gan saistībā ar teksta plašo interpretējamību, gan kā deputāta patstāvības ierobežojumu.

Vienīgais mehānisms, kas nodrošina deputāta politisko atbildību, ir Saeimas vēlēšanas, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas profesors politologs Juris Rozenvalds. Šāda kārtība ir svarīgs princips pārstāvnieciskās demokrātijās, jo, no vienas puses, līdz ar deputāta neaizskaramības institūtu (aizliegumu ierobežot deputāta brīvību, saukt pie kriminālās vai administratīvās atbildības bez Saeimas piekrišanas) nodrošina parlamentāriešiem pietiekami lielu patstāvību, bet no otras – tiem jārēķinās, ka ik pēc četriem gadiem viņu darbu novērtē vēlētāji, skaidro politologs. Tiesa, atlaist parlamenta deputātus var arī Valsts prezidents, rosinot Saeimas atlaišanu un referendumā gūstot vēlētāju vairākuma atbalstu šai iniciatīvai, norāda bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, biznesa augstskolas "Turība" profesors Aivars Endziņš. Arī šāds precedents Latvijas parlamentārajā demokrātijā ir noticis – 2011.gadā Valsts prezidents Valdis Zatlers rosināja tautas nobalsošanu par 10.Saeimas atlaišanu un tauta referendumā to atbalstīja.

Prezidents politisku atbildību nenes, taču ar izņēmumiem

Valsts prezidenta politiskā atbildība ir atrunāta Satversmē. Tās 53.pants noteic, ka augstākā amatpersona par savu darbību politisku atbildību nenes. "Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem." Taču ir divi izņēmumi - 48.pantā prezidentam paredzētās tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu un 56.pantā noteiktās tiesības uzaicināt kādu personu sastādīt Ministru kabinetu.

Tiesa, kā atzīst A.Endziņš, reāla politiskā atbildība ar noteiktām sekām parādās tikai vienā no minētajiem gadījumiem – ja prezidents rosinājis atlaist Saeimu, bet tam sekojošajā tautas nobalsošanā vairāk nekā puse no balsotājiem ir pret to, Valsts prezidents uzskatāms par atlaistu. Savukārt, ja prezidenta aicinātā persona kaut kādu iemeslu dēļ nespēj izveidot valdību, konkrētas sekas nav paredzētas. Tādējādi šajā pantā noteiktā politiskā atbildība, kā norāda A.Endziņš, var nebūt nekas vairāk kā tikai "vārdu spēle". Tomēr, aicinot premjera amata kandidātu, prezidentam jārēķinās ar Saeimas interesēm, jo pretējā gadījumā tā var rast pamatojumu viņa atlaišanai. Parlaments pēc vismaz puses deputātu priekšlikuma slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu var nolemt atlaist Valsts prezidentu. Pēc šāda lēmuma Saeima nekavējoties ievēlē viņa pēcteci.

Neraugoties uz to, ka Satversme paredz tikai divus gadījumus, par kuriem prezidents nes politisko atbildību, Saeimas tiesības viņu atlaist, kā uzskata atsevišķi analītiķi, nodrošina valsts augstākās amatpersonas politisko atbildīgumu par visu savu darbību, jo allaž jārēķinās, ka parlaments slikti strādājošu prezidentu var padzīt. Tiesa, kā uzskata A.Endziņš, pašreizējā politiskajā situācijā iespējamība, ka Saeima varētu atlaist A.Bērziņu, ir gandrīz nereāla. 

"Aicinot premjera amata kandidātu, prezidentam jārēķinās ar Saeimas interesēm, jo pretējā gadījumā tā var rast pamatojumu viņa atlaišanai."

Uzņemoties amata pienākumus, kā noteikts Satversmē, Valsts prezidents Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas."

Bijuši mēģinājumi noteikt arī pienākumu valdības locekļiem pirms stāšanās amatā dot svinīgo solījumu (zvērestu) būt uzticīgiem Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču šis priekšlikums nav guvis Saeimas vairākuma atbalstu. Taču Ministru kabineta iekārtas likuma 4.pantā ir norādīts, ka katrs valdības loceklis ir politiski atbildīgs par savu rīcību, bet premjerministrs ir politiski atbildīgs par Ministru kabineta darbu kopumā. Savukārt Ministru kabineta kārtības ruļļa 11.pantā norādīts, ka Ministru kabineta loceklis uzņemas politisko atbildību par savā pārziņā esošo jomu. Tiesa, nekur nav minēts, kā šai atbildībai būtu jāizpaužas.

Nevar definēt, bet iespējams saprast

Neraugoties uz to, ka politiskās atbildības jēdziens Latvijas tiesību aktos nav definēts, ar to būtu jāsaprot "politiķa spēja uzņemties atbildību par jomu, kurā viņš nosaka politiskās koordinātas," skaidro J.Rozenvalds. "Nedomāju, ka demisijas jēdzienu vispār ir iespējams definēt, to nosaka katrā konkrētā gadījumā politiskā kultūra," uzskata politoloģe, sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece Iveta Kažoka.

Praksē politiskās atbildības uzņemšanās traktēta gan kā politiskas figūras demisija, gan kā palikšana amatā, lai politiski atbildīgi novērstu pieļautās nepilnības vai labotu kļūdas, kas bijušas pamatā politiskās atbildības "iedarbināšanai". Taču pēdējo no šiem variantiem kā politiskās atbildības uzņemšanos īsti uzlūkot nevar, uzskata I.Kažoka. "Būtība ir uzticēšanās zudums saistībā ar pienākumu sliktu veikšanu, ko atzīstot politiķis atkāpjas, lai dotu iespēju šos pienākumus pildīt citam cilvēkam ar jaunu sabiedrības uzticības mandātu," skaidro politoloģe. Izņēmums varētu būt vien akūti gadījumi, kad demisiju uz neilgu laiku nākas atcelt, ja to izraisījusī situācija prasa steidzamu rīcību, ko citādi nav iespējams nodrošināt. Tā varētu būt, piemēram, iekšlietu ministra palikšana savā postenī uz laiku, kamēr ir nepieciešama glābšanas dienestu koordinēšana dabas stihijas postījumu novēršanā.

Lēmumu par demisiju, uzņemoties politisko atbildību, var pieņemt gan konkrēts politiķis, gan viņu pārstāvošā partija. "Kad partijas beidzot sapratīs, ka liekot atstāt amatu politiķim, kurš met ēnu uz visas partijas reputāciju, tās iegūst vairāk nekā zaudē, šāda prakse Latvijā kļūs daudz plašāka," spriež I.Kažoka. Tiesa, lai tas būtu pietiekami efektīvi, partijām jāspēj nodrošināt sev pietiekami garu "rezervistu soliņu", jo atbrīvotajā amatā jānāk ir kompetentam cilvēkam, kurš nerada šaubas par savu atbilstību tam un demisijas jēgu kopumā. Vienlaikus demisijai, izņemot gadījumus, kad tās iemesls bijis ļoti nopietns, nevajadzētu pilnībā pārvilkt svītru amatu atstājušā politiķa karjerai. Cilvēkam, kurš ar cieņu demisionējis, nebūtu jāliedz pēc kāda laika no jauna iesaistīties politiskajā dzīvē.

"Būtība ir uzticēšanās zudums saistībā ar pienākumu sliktu veikšanu, ko atzīstot politiķis atkāpjas."

Pieminot Zolitūdes traģēdiju, J.Rozenvalds norāda: politiskās atbildības uzņemšanās, kas vistiešāk šajā gadījumā būtu attiecināma uz valdības vadītāju, ekonomikas ministru un visticamāk arī Rīgas domes priekšsēdētāju, nozīmētu "publiski atzīt, ka esmu pieņēmis kļūdainus normatīvos aktus un nosaukt visu, kas turpmāk tiks darīts, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos." Ņemot vērā, ka Valdis Dombrovskis demisijas brīdī ar šādu savas vainas atzīšanu un turpmākās rīcības uzskaitījumu klajā nenāca, bet drīzāk tāpat kā tobrīd lielum lielais vairums Latvijas iedzīvotāju pauda tikai līdzjūtību un solidaritāti traģēdijas upuriem, valdības vadītāja atkāpšanos īsti nevar uzskatīt par politiskās atbildības uzņemšanās aktu, skaidro J.Rozenvalds. Savukārt par Valsts prezidenta politisko atbildīgumu, virzot premjerministra kandidātu, varēs spriest tikai pēc tam, kad tas būs noticis.

Politiskajai atbildībai demokrātijā ir īpaši svarīga loma, jo tā ir pārvaldes veids, kas cieši saistīts ar savstarpējo uzticēšanos – tauta balsojot uzticas saviem priekšstāvjiem, savukārt tie šo uzticēšanos attaisno ar gatavību pilnā mērā atbildēt par savu rīcību.

Vēlētāju un mediju atbildība

Sava daļa politiskās atbildības demokrātijā ir arī sabiedrībai. "Atbildīgi politiķi rodas no atbildīgas izvēles," atgādina J.Rozenvalds. Pilsoņiem vēlēšanās jāizdara labi argumentēta izvēle, kas iespējama tikai tad, ja vēlētājs ir sekojis līdzi politiķu darbam. "Vēlētājam pret saviem deputātiem jābūt prasīgam, ikdienā pieminot un arī nākamajās vēlēšanās atminoties neētisku rīcību," mudina I.Kažoka.

Ne mazāk būtiska loma, nodrošinot iespēju sabiedrībai novērtēt politiķu veikumu, ir plašsaziņas līdzekļiem, uzsver J.Rozenvalds. Tādējādi mediju politiskais atbildīgums izpaužas spējā nodrošināt līdzsvarotu, objektīvu sabiedriski politisko notikumu atspoguļojumu un analīzi, kā arī ieinteresēti un konsekventi sekojot līdzi politiskajām norisēm. Tautas priekšstāvju politiskās atbildības trūkuma galvenais iemesls ir tieši sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu nepietiekama ieinteresētība konsekventi sekot līdzi politiķu darbam.

Latvijā ir virkne instrumentu, kā pieprasīt atbildīgumu no politiķiem 

Vēlēšanas. Dalība vēlēšanās dod ne vien iespēju nobalsot par kādu sarakstu, novērtējot tajā iekļauto politiķu darbu, bet arī rediģēt sarakstu, ietekmējot kandidātu pozīcijas tajā.

Līdzdarbošanās. Sabiedrības pārstāvjiem gan individuāli, gan kā nevalstisko organizāciju (NVO) delegātiem ir iespēja iesaistīties lēmumu pieņemšanā parlamentā un valdībā, ko nosaka attiecīgi Saeimas deklarācija par sadarbību ar NVO un NVO un Ministru kabineta sadarbības memorands. Sabiedrības pārstāvji ir tiesīgi piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, Valsts sekretāru sanāksmēs, Ministru kabineta sēdēs, Ministru kabineta komitejas sēdēs, tādējādi iesaistoties likumdošanas un nozaru politikas veidošanā, valdības deklarācijas sastādīšanā un īstenošanā. Jebkurš ir tiesīgs vērsties ar vēstuli pie Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, deputātiem, Ministru prezidenta, Ministru kabineta vai Valsts kancelejas un partijām, gan vēršot uzmanību uz kādu problēmu, gan sniedzot priekšlikumus.

Tiesībsarga institūcija. Tās uzdevums ir raudzīties, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Pie tiesībsarga var vērsties, ja pārkāpta personas tiesību un likumisko interešu aizsardzība, cilvēktiesības vai labas pārvaldības prakse valsts pārvaldē. 

Satversmes tiesa. Tā izskata arī indivīdu pieteikumus Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviens, kurš uzskata, ka ar kādu likumu vai citu normatīvo aktu ir aizskartas viņa pamattiesības.