Lielais jautājums – kā sodīt deputātu par zvēresta laušanu?

Tas liecina, ka dažs parlamenta deputāts ar savu rīcību vēlētājus ir stipri sadusmojis un viņi vēlas, kā saka, taisnīgu tiesu. Tā kā katra iniciatīva, ko paraksta vismaz 10 000 pilsoņu un kas atbilst Saeimas juridiskajiem kritērijiem, saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 131.³ pantu kā kolektīvais iesniegums var nonākt parlamentā, šādu ceļu gājis arī Armanda Gerika un Roberta Griškeviča 2012.gada jūnijā parakstītais iesniegums par likumdošanas iniciatīvu "Atbildība par Saeimas deputāta zvēresta laušanu".

Pieprasīt viegli, īstenot - sarežģīti

Kopš tā laika ar šo jautājumu, kopumā atbalstot nepieciešamību patiešām pastiprināt deputāta atbildību par zvērestā apsolītā nepildīšanu, ir nodarbojušās visas frakcijas, Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, Juridiskā komisija, notikušas diskusijas, kurās iesaistīta pat Satversmes tiesa (ST), bet Tieslietu ministrija (TM) Saeimas uzdevumā izstrādājusi attiecīgus grozījumus vairākos likumos. Februāra sākumā notika Juridiskās komisijas sēde, kurā tos izskatīja un sprieda, kā vispār tiesiski korekti iespējams deputātus saukt pie atbildības par zvēresta laušanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka to vienkāršos vārdos un ar vienkāršu domu pieprasīt ir pavisam viegli, bet iekļaut normatīvo aktu kopumā bez pretrunām un nākotnē iespējamiem tiesu darbiem – pat ļoti sarežģīti.

Minētajā sēdē 4.februārī iesnieguma līdzautors R.Griškevičs sacīja: "2011.gadā bija situācija, kad vairāki deputāti iestājās par iniciatīvu nodrošināt valsts valodas tiesības vēl kādai citai, ne tikai latviešu valodai. Draugu un paziņu lokā spriedām, ka šī rīcība neatbilst zvērestam, ko deputāti nodevuši, stājoties amatā. Arī publiskajā telpā plaši izskanēja līdzīgi viedokļi, tostarp no politiķu puses, bet mums par lielu pārsteigumu šim sabiedrības noskaņojumam nebija nekādu seku. Tad radās doma ierosināt izmaiņas normatīvajos aktos, lai novērstu dažu deputātu iespēju uzskatīt, ka svinīgais solījums ir tikai dekoratīva detaļa, un par zvēresta laušanu noteikt nopietnu sodu - tādu, ka zvēresta laušanas gadījumā amats tiek zaudēts.

Sabiedrībā interese par šo jautājumu nav mazinājusies, un 4.februārī par minēto iniciatīvu bija nobalsojuši 17 066 cilvēki. Viņi interesējas, kā šī lieta virzās uz priekšu. Saprotu, ka nepieciešamas izmaiņas vairākos likumos, ka tas nav vienkārši, bet aicinu atbalstīt šā ierosinājuma tālāku virzību, tauta to gaida."

Zvēresta došana nav tukša formalitāte

Latvijas Republikas Satversmes 18.pantā ir noteikts: "Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.""

Svinīgā solījuma teksts it kā ir vienkāršs, taču tajā ir iekļauti valstiski svarīgi principi. Ilggadējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, nu jaunievēlētais Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš laikrakstam "Diena" cita starpā nesen sacīja - zvērestā iekļautie vārdi nav vienkārši teksts, bet daudz kas vairāk. "Gan prezidenta, gan deputāta, gan tiesneša zvērestā ir noteiktas apņemšanās paziņojums – jūs uzņematies pienākumus un pasakāt, ka rīkosieties atbilstoši paustajiem principiem."

Tieši par svinīgā solījuma laušanu Saeimas deputātiem nekādi soda mēri nav paredzēti, bet normatīvajos aktos ir noteikta iespēja tikt sauktiem gan pie administratīvās, gan kriminālatbildības. Uz to norādīja Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne. Bet tas, protams, ne tuvu nav tas pats, kas sods par zvēresta laušanu.

"Tieši par svinīgā solījuma laušanu Saeimas deputātiem nekādi soda mēri nav paredzēti."

Taču kā un tieši par ko sodīt? Saeimas Juridiskajā komisijā izvērsās karstas juristu debates, kas brīžiem pārgāja arī erudīcijas un prāta vingrinājumos, tomēr vienlaikus izgaismojot problēmas sarežģītību.

Konstitucionālo tiesību eksperts, ilggadējs Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš norādīja: "Saeimas locekli nevar saukt pie atbildības, sodīt par viņa balsojumiem, izteikto viedokli, īstenojot deputāta pilnvaras. Saistībā ar TM iecerētajiem grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā saskatu, ka tas Latvijai nākotnē var radīt problēmas, ja lieta nonāks līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Priekšlikumos par grozījumiem normatīvajos aktos ir diezgan daudz pretrunu, taču vienlaikus saprotu, ka būtu jādomā, kā šo problēmu par zvēresta laušanu risināt detalizētāk. Ja TM priekšlikums ir saistīts tikai ar deputāta zvēresta pārkāpumiem, tad patiešām ir jānosaka kārtība, kā lietu izskata Mandātu komisija, kā tā nonāk līdz Satversmes tiesai. Bet acīmredzot ir arī jāpārdomā jau spēkā esošās Saeimas kārtības ruļļa normas."

Likumprojektu normās ietērptā soda ideja

TM Valststiesību departamenta direktore Sanita Mertena, raksturojot iesniegtos likumu grozījumus, skaidroja: "Ministrija atbilstoši Saeimas lēmumam ir piedāvājusi iespējamo risinājumu variantu, konsultējoties arī ar Satversmes tiesu. Diskusiju laikā bija vairāki risinājumi, bet pieturējāmies pie iespējas mazāk mainīt jau pastāvošos esošos mehānismus gan Saeimas kārtības rullī, gan nepieciešamībā par Satversmes tiesas iesaisti."

Vienkāršoti izklāstot TM Saeimā iesniegtos priekšlikumus, lietas būtība ir šāda.

• Ar grozījumiem Saeimas kārtības rullī tiek noteikts - tad, ja ne mazāk kā 20 deputātu uzskata, ka deputāts būtiski pārkāpis svinīgo solījumu, viņiem, pievienojot faktisko apstākļu izklāstu, ir tiesības iesniegt lēmuma projektu par šādas lietas ierosināšanu, kas nonāk Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, un tad pēc vairākām procedūrām, ja deputāta vaina atzīta, var pieņemt lēmumu, ka deputāts ir izslēdzams no Saeimas sastāva. Par Saeimas pieņemto lēmumu var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesas likumā noteiktā kārtībā.
• Attiecīgi grozījumi Satversmes tiesas likumā paredzētu, kā izskatāma lieta par deputāta svinīgā solījuma pārkāpumu, un tam būtu jānotiek ne ilgāk kā trīs mēnešu laikā. (Kā skaidro TM, Satversmes tiesa šajā procesā iesaistāma, lai lēmums par deputāta izvērtējumu būtu objektīvs, taisnīgs un tiesisks, iespējami izvairoties no politiska lēmuma pieņemšanas riska.)
• Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta normas papildinātas ar nosacījumu, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā ievēlēt personas, kuras kandidātu sarakstu iesniegšanas brīdī izslēgtas no esošās ievēlētās Saeimas sastāva sakarā ar Saeimas deputāta svinīgā solījuma pārkāpumu.

Izskatās taisnīgi, bargi un, šķiet, tieši tā, kā iecerējusi vietnes "ManaBalss" auditorija un tās domubiedri. Taču šīs jaunās likumu normas raisījušas virkni problēmjautājumu, kas atspoguļojās arī Juridiskās komisijas sēdē.

Jautājumu virkne saistībā ar iespējamiem likumu grozījumiem

Pirmais jautājums: ko uzskatīt par svinīgā solījuma būtisku pārkāpumu? Kāda būs šā pārkāpuma mēraukla?

Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš uzdeva R.Griškevičam jautājumu: "Ja deputāts savā svinīgajā solījumā solījis stiprināt Latvijas suverenitāti, bet balso par iestāšanos Eiropas Savienībā vai eiro ieviešanu nacionālās valūtas vietā, vai tās nav uzskatāmas par darbībām, kas vērstas pret valsts suverenitāti un uzskatāmas par zvēresta pārkāpšanu?"

R.Griškevičs: "Ja vairums deputātu uzskata, ka iestāšanās ES vai pievienošanās eirozonai nākotnē nodrošina valsts stabilitāti un ilgtspējīgu pastāvēšanu, tad tā nav suverenitātes mazināšana un nav pārkāpums." A.Elksniņa teikto, iespējams, var atzīt par demagoģisku, bet tas parāda šīs idejas "slidenumu": patiešām – ko uzskatīt par būtisku pārkāpumu?

"Ja deputātu ievēlējuši vēlētāji, vai citi deputāti ir tiesīgi liegt viņam deputāta pilnvaras?"

Otrais jautājums: ja deputātu ievēlējis noteikts vēlētāju kopums, vai viņa kolēģi – citi deputāti – ir tiesīgi liegt viņam deputāta pilnvaras?

Advokāts, juridiskās ētikas eksperts Lauris Liepa sprieda: "Svarīgos gadījumos, kuros zvērestā nostiprināto vērtību pamati ir aizskarti vai tiek apdraudēti, būtu jābūt iespējai vai nu vēlētājiem (šai gadījumā mēs par to nerunājam), vai arī Saeimai (kurai vienīgajai ir tiesības lemt par deputāta pilnvaru apstiprināšanu) vērtēt, vai deputāta nostāja jau nav nonākusi tik radikāli pretrunā ar valsts suverenitātes standartiem, ka šis deputāts faktiski ir iekšēji graujošs sistēmai, kura to ir ievēlējusi. Tai pašā laikā ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, jo iecerētais modelis paredz, ka lēmumu pieņem vairākums Saeimā. Līdz ar to varētu hipotētiski pieļaut, ka spožs un zināmā mērā radikāls opozīcijas (tātad mazākuma) pārstāvis ar saviem izteikumiem varētu tiktāl sakaitināt lielākās daļas deputātu nostāju, ka tie varētu šim deputātam atņemt tautas doto mandātu uz diezgan strīdīga politiska viedokļa pamata. Ja Saeimai ir tiesības lemt par deputāta pilnvaru atņemšanu, tad ir jābūt tiesas kontroles mehānismam, kas var šādu lēmumu vērtēt. Acīmredzot no visiem piedāvātajiem variantiem Satversmes tiesa būtu visatbilstošākā tiesu iestāde, kas varētu to darīt. Jautājums – vai šobrīd iespējams paplašināt Satversmes tiesas pilnvaras?"

Trešais jautājums: kā tieši Satversmes tiesa varētu uzņemties šo pienākumu?

Tas nozīmē Satversmes tiesas kompetences paplašināšanu, ko neatbalsta paši tiesas pārstāvji. Tiesas kompetenci nosaka Satversmes 85.pants: "Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas/../" Tas neatbilstu principam, ka tiesvedība Satversmes tiesā ierosināma, ja ir strīds; šajā gadījumā pieteikumu iesniegtu pati Saeima, kura savu lēmumu pēc būtības neapstrīdētu, bet nodotu abstraktai kontrolei (tādējādi arī iztrūktu pieteicēja prezumētais tiesiskais pamats lēmuma neatbilstībai).

Iesākumam – vienkāršākais risinājums

Satversmes tiesas Juridiskā departamenta vadītāja Alla Spale sacīja: "Diskusijās izgaismojies, un Satversmes tiesa konceptuāli norādījusi, ka šis ir komplekss jautājums un vispirms būtu jāparedz grozījumi Satversmē attiecībā uz deputātu konstitucionālo atbildību – uz tā dēvēto impīčmentu. Mēs arī norādījām, ka šis jautājums būtu kompleksi jārisina attiecībā uz citām amatpersonām, ne tikai uz deputātiem. Ja runa ir tikai par deputātu atbildību, to var paredzēt citādākā veidā, piemēram, paredzot stingrāku atbildību par deputātu ētikas un morāles normu pārkāpumiem. Ja deputāti vēlas impīčmenta procedūru, tad tā ir konstitucionāla atbildība, kas prasa konstitūcijas grozījumus."

Jā, ceturtais no lielajiem jautājumiem par Saeimas deputātu sodīšanu par svinīgā solījuma laušanu bija tieši šāds – viņi nav vienīgie, kuri nodod zvērestu, un tālab loģiski būtu vienlīdzīgu atbildības sistēmu ieviest visām amatpersonām, kurām ir šāda amata īpatnība. Tad lietas patiešām nonāk līdz impīčmenta procedūrai, kuru, kā atzīst speciālisti, mūsu valstī būtu vēlams ieviest, bet kura tomēr nav saistāma ar šābrīža jautājumu par sodu saistībā ar zvēresta laušanu un ir ļoti sarežģīti izstrādājama.

"Jaunās likumu normas raisīja virkni problēmjautājumu."

Juridiskā biroja vadītājs komisijas sēdē īsi secināja: "Impīčments un zvēresta pārkāpšana, manuprāt, ir divas nesavienojamas lietas."

Katrā ziņā juristu viedokļi pārsvarā nosvērās virzienā, ka deputāta svinīgā solījuma laušana tomēr vairāk vērtējama no ētikas aspekta un problēma jāšķetina no vienkāršākā gala – par iespēju noteikt lielāku sodu par deputātu ētikas kodeksa pārkāpumu saistībā ar deputāta zvēresta laušanu.

Kā LV portālam apstiprināja Saeimas Juridiskās komisijas vecākā konsultante Evija Bērziņa, Juridiskās komisijas darba grupa, kuru vada I.Čepāne, ir nolēmusi par Ētikas kodeksa normu pārkāpumu paredzēt bargākus disciplinārsodus, arī vēl divus jaunus sodus – liegumu deputātam piedalīties Saeimas sēdē un, iespējams, arī naudas sodu. Tas ir vieglākais pirmais ceļš, kā pastiprināt deputāta atbildību. Otrs – sarežģītākais netiek "norakstīts" un noņemts no darba kārtības, bet visticamāk par likumu grozījumiem, kuri skar konstitucionālās tiesības, nāksies balsot nākamajai Saeimai.

Jā, un noslēgumā vēl gribas atgādināt G.Kusiņa Saeimas komisijā vaicāto: "Ja TM pētījums liecina, ka citās valstīs par zvēresta pārkāpumu nav sankciju, vai nav jāpārdomā – vai esam uz pareizā ceļa?" Bet varbūt ir jāpārdomā – citās Eiropas valstīs varbūt nav tādu deputātu, kuri varētu rīkoties pret tādiem principiem, kuri noteikti zvērestā?