Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Raibais partiju piedāvājums Saeimas vēlēšanām un to daudzveidīgais novērtējums medijos var mulsināt, taču vēlētājam galvenais kritērijs, kā vienmēr, ir kandidātu reputācija, ko veido rīcības ētiskums, līdzšinējā pieredze, kompetence, solījumu pildīšana un tīrība likuma priekšā.
LV portāla kolāža
Nepirkt kaķi maisā un apzināties – ko sēsi, to arī pļausi – nāktos būt noderīgiem ieteikumiem brīdī, kad teju, teju dodamies izraudzīties sev likumdevējus turpmākajiem četriem gadiem un, domājams, vēlamies Saeimā redzēt deputātus, kuru reputācija atbilst augstajam amatam. Potenciālo parlamentāriešu novērtējumu patlaban sniedz gan plašsaziņas līdzekļi, gan politikas jomā strādājošas nevalstiskās organizācijas, taču drošākais orientieris joprojām ir paša vēlētāja līdzšinējā pieredze un labā griba tādu veidot.
"Laba slava iet kājām, slikta jāj jāšus," vēsta paruna. Vai tā patiešām ir? Pieredze liecina, ka sabiedrība saistībā ar politiķu novērtējumu ielāgo lielākoties faktus, kurus raksturo skandalozu ziņu virsraksti, taču uzcītīgs, godprātīgs parlamentārieša ikdienas darbs, tāpat kā ikdienišķa nolaidīga šī amata pildīšana un arī tā paklusa izmantošana neleģitīmu mērķu sasniegšanai, bieži paliek nepamanīta.
Skaties uz darbiem, ne vārdiem
Lai vēlētājam atvieglotu ieskatīšanos parlamentāriešu darba aizkulisēs, Sabiedrība par atklātību "Delna" sadarbībā ar "Providus" un "Lursoft" interneta vietnē kandidatiuzdelnas.lv apkopojusi informāciju par Saeimas vēlēšanu sarakstu līderiem, kopumā 265 personām, ko būtu noderīgi zināt ikvienam vēlētājam. Gandrīz pusei no kandidātiem, kas ir vēlēšanu sarakstu pirmajās vietās, atrodami reputācijas traipi, kas, kā uzskata "Delna", rada šaubas par viņu piemērotību Saeimas deputāta amatam. Galvenie kritēriji, pēc kuriem vēlētājiem būtu jāvadās, novērtējot potenciālo parlamentāriešu reputāciju, ir interešu konflikti un korupcija līdzšinējā darbībā, norāda "Delnas" direktors Gundars Jankovs. Kriminālpārkāpumi ir ne tikai prettiesiskas rīcības apliecinātāji, bet arī padara deputātu viegli ietekmējamu.
Ne mazāk svarīgi aspekti, kas raksturo kandidāta piemērotību Saeimas deputāta darbam, ir labas pārvaldības prakse līdzšinējā darbības jomā un rīcības ētiskums ne tikai publiskajā, bet arī privātajā dzīvē. Pirmais svarīgs ar to, ka parāda, cik labs saimniekotājs kandidāts bijis līdz šim, cik efektīvi rīkojies ar sev doto varu un resursiem. Otrais aspekts, ja tas ir negatīvs, liecina par to, ka ētiskums var nebūt kandidāta stiprā puse arī parlamentārieša postenī.
Lielai daļai deputāta amata kandidātu viņu piemērotību likumdevēja darbam aptumšo lieli skaidras naudas uzkrājumi, ievērojami parādi un aizdevumi, kas liek uzdot jautājumu par kandidāta atkarību no ienākumiem, aizdomīgiem darījumiem vai ienākumu avotiem. Nozīmīgs kritērijs ir arī tas, cik bieži kandidāts mainījis partijas, tādējādi gan dodams pamatu šaubām par savu politisko uzskatu nenoturību, gan radīdams aizdomas par pašlabuma meklēšanu, cenšoties nezaudēt vietu "pie siles". Neko labu par kandidātu neliecina arī nesekmīga līdzšinējā uzņēmējdarbība un uzņēmuma daļu pārrakstīšana uz radinieku vārda.
Deputāta kandidāta reputāciju raksturo arī tas, cik atvērts vai noslēgts viņš bijis komunikācijā ar sabiedrību un mediju pārstāvjiem, norāda "Delna". Vairīšanās no tās var liecināt, ka kandidātam ir kas slēpjams, kā arī viņš neapzinās, ka ieņem publisku amatu. Kandidatiuzdelnas.lv piedāvā interneta vidē pašu atsaucīgāko un aktīvāko deputātu topu, kas norāda uz deputāta amata pretendentu atvērtību diskusijai ar sabiedrību. "Ideāls 21.gadsimta deputāts spēj atrast laiku, lai ne tikai cītīgi piedalītos Saeimas darbā, bet arī nebaidās no tiešas komunikācijas ar vēlētāju tviterī, Draugiem.lv vai Facebook.com. Viņš atbild uz jautājumiem, raksta savu blogu vai nepieciešamības gadījumā arī izvērstus tekstus interneta portāliem," skaidro "Providus" pārstāve Iveta Kažoka. Interneta vietne piedāvā arī ikonografiku, kurā atlasīti 15 svarīgākie aizvadītās Saeimas balsojumi tiesiskuma un atklātības jautājumos, kā arī atspoguļots katra deputāta balsojums.
"Ideāls 21.gadsimta deputāts spēj atrast laiku ne tikai cītīgi piedalīties Saeimas darbā, bet arī nebaidās no tiešas komunikācijas ar vēlētāju."
Visbeidzot deputāta kandidāta labo slavu apliecina darbu un vārdu savstarpējā atbilstība. "Cilvēkiem vajadzētu izvērtēt, ko kandidāts vai partija solīja un neizdarīja un ko izdarīja tādu, kas rada šaubas," norāda politoloģe, bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Vienlaikus viņa atzīst: "Ir partijas ar stabili vēlētāju atbalstītiem līderiem un atsevišķi politiķi, kuriem negatīvais nelīp klāt." Piemēram, Aivars Lembergs, kurš nezaudē popularitāti, neraugoties uz plašajām tiesvedībām, kurās ir iesaistīts, un Dzintars Ābiķis, kam, pastāvīgi mainot politiskās partijas, ir izdevies palikt vienīgajam deputātam, kurš noturējies parlamentā kopš Augstākās padomes laikiem.
Taču ne tikai augsti ētiskie standarti raksturo labu deputātu; ir svarīga arī tāda kompetence un komunikācijas spējas, kas ļauj pildīt specifiskos likumdevēja pienākumus. "Saeimas deputāta darbs nav nekāda izklaide - regulāri jāstrādā ar liela apjoma informāciju un jālasa juridiski sarežģīti dokumenti, jāprot sarunāties un meklēt kompromisus pat ar cilvēkiem, kuru viedoklim nepiekrīti," atgādina I.Kažoka. Viņa arī norāda: "Deputāta personīgais darba tikums ir uz katra paša sirdsapziņas. Deputāts pats lemj, kā izmantot savu laiku. Novērojumi rāda, ka kāds nestrādā ilgāk par vienu pilnu dienu nedēļā, kamēr cits strādā pat naktīs un brīvdienās, tāpēc ir tik svarīgi, cik čaklus, godprātīgus un kompetentus cilvēkus ievēlēsim."
Septiņreiz nomēri...
Lielākajai daļai vēlētāju ikdienišķākais un arī satura ziņā vispusīgākais informācijas avots deputāta amata kandidātu novērtēšanai ir plašsaziņas līdzekļi – televīzija, radio, prese un interneta portāli. Priekšvēlēšanu periodā gandrīz katrs no tiem piedāvā informāciju par deputāta vietu pretendentiem, politisko diskusiju un analītiskos raidījumus par partijām un to kandidātiem, vēta līdzšinējo solījumu izpildi. Latvijas Televīzija līdztekus ierastajiem informatīvi analītiskajiem raidījumiem "Skats no malas", "1:1", "De facto" piedāvā īpašu politisko diskusiju raidījumu "Izvēlies nākotni! 100 krēsli". LNT šim žanram pievērsusies "Dombura studija", kā arī "Līderu debates", kas oktobra sākumā piedāvās diskusiju ar partiju premjera amata kandidātiem, aktualitātes pēta "LNT Ziņu Top 10". TV 3 piedāvā priekšvēlēšanu debašu raidījumu "Pēdējais vārds".
"Novērojumi rāda, ka kāds nestrādā ilgāk par vienu pilnu dienu nedēļā, kamēr cits strādā pat naktīs."
Priekšvēlēšanu debates krievu valodā paredzētas kanālā TV5. Latvijas Radio 1 politiskajām aktualitātēm tradicionāli pievēršas raidījums "Krustpunktā", kura klausītājiem ir iespēja izjautāt politiķus tiešraidē. Politiķu iztaujāšanai nodevies provokatīvais Radio Boom FM raidījums "Suņu būda", taču jāņem vērā, ka tā vadītājs aktieris Artuss Kaimiņš pats ir deputāta amata kandidāts, turklāt raidījuma kā medija statuss ir neskaidrs. Mediju ziņu galvgalī jau šobrīd ir ar vēlēšanām saistītās aktualitātes, kurām pievēršoties vēlētājs var izdarīt savus secinājumus par partijām un to kandidātiem.
Visgrūtāk reputācija novērtējama deputātu kandidātiem, kuri līdz šim nav ieņēmuši publiskus amatus, atzīst G.Jankovs. Vienlaikus jānorāda – uz vietām 12.Saeimā pretendē liels skaits pašreizējo pašvaldību deputātu. No Rīgas domes vien – 21 kandidāts. Tātad vēlētājiem ir bijusi iespēja novērtēt viņu līdzšinējo darbību publiskā amatā. Visbeidzot, vēlētājiem ir iespēja tikties ar deputāta amata kandidātiem un uzdot sev interesējošos jautājumus pašiem.
Vēlētājs - pats savas laimes kalējs
"Tas, kurš maksā, pasūta mūziku," norādot uz neobjektivitātes faktoru plašsaziņas līdzekļu piedāvātajā informācijā par deputātu kandidātiem un viņu pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem, atzīst I.Kreituse, norādot: arī politikas jomā strādājošajām sabiedriskajām organizācijām ir savas simpātijas un antipātijas. Vēl viens mediju un NVO piedāvātās informācijas trūkums – tie aplūko galvenokārt sarakstu līderus, nepievēršot pienācīgu uzmanību tālākās pozīcijās iekļauto kandidātu novērtējumam. Taču tieši šie kandidāti, kuru vārdus vēlētāji bieži vien informācijas trūkuma dēļ vēlēšanu zīmēs atstāj bez jebkādas ievērības, bez svītrojumiem un plusiem, nonāk Saeimā un kļūst par likumdevējiem. Nereti tādiem, kurus pieņemts dēvēt par izpildītājiem jeb pogu spiedējiem.
Uzmanības pievēršanu tikai sarakstu līderiem nosaka arī tas, ka vēlētāji nelasa un neuzticas partiju programmām, netic savām spējām iespaidot politiku, priekšroku dodot balsošanai par spilgtām personībām, kas savukārt parasti arī ir sarakstu galvgalī, skaidro I.Kreituse. Iespējams, vēlētājiem lielāka pārliecība par to, ka viņi var kaut ko iespaidot, ieskaitot iespēju parlamentā ievēlēt, viņuprāt, labas reputācijas deputātus, rastos, ja patlaban, līdzīgi kā starpkaru Latvijas parlamentārajā periodā, Saeimas vēlēšanās būtu ārēji grozāmie saraksti, domā politoloģe. Proti, izvēlētā saraksta vēlēšanu zīmē vēlētājs drīkstētu izsvītrot tos kandidātus, kuru ievēlēšanu neatbalsta, un viņu vietā ierakstīt kandidātus no citiem kandidātu sarakstiem.
"Kandidāti, kuru vārdus vēlētāji atstāj bez jebkādas ievērības, bieži vien nonāk Saeimā un kļūst par likumdevējiem."
Informāciju par deputāta amata kandidātiem līdztekus partiju sarakstiem un programmām piedāvā arī Centrālā vēlēšanu komisija (CVK). Tās datubāzē ir ietvertas ziņas par kandidāta vecumu, tautību, dzīvesvietu, ģimenes stāvokli, iegūto izglītību, īpašumā esošajām uzņēmumu kapitāldaļām, transportlīdzekļiem, nekustamajiem īpašumiem, uzkrājumu un parādsaistību apmēru, amatiem kapitālsabiedrībās. Kandidātu līdzšinējo politisko biogrāfiju komisija nenorāda.
CVK apkopotie dati par kandidātiem ir daudz par nepietiekamu un nepārbaudāmu, lai no tiem varētu izdarīt pilnvērtīgus secinājumus par deputāta krēsla pretendentu reputāciju un kvalifikāciju, atzīst politoloģe. Sabiedrībai no CVK kā valsts institūcijas būtu tiesības prasīt plašāku informāciju par potenciālajiem likumdevējiem. Taču ne komisijai, ne politiķiem nav intereses tādu nodrošināt, jo pirmajai tas prasītu papildu darbu, bet otrajiem daudzos gadījumos, sevišķi, ja tas skar partiju līderus, šāda atklātība ir pat nevēlama, skaidro I.Kreituse. Vienīgais, kas politiķus var piespiest sniegt vēlētājiem plašāku informāciju par tās deputāta amata kandidātiem, ir paši vēlētāji – kamēr nav pieprasījuma, nebūs arī piedāvājuma, uzskata politoloģe.
Tādējādi pietiekamas informācijas iegūšanai un kompetenta slēdziena izdarīšanai pirms vēlēšanām nepieciešama paša vēlētāja aktīva interese par politiskajām norisēm un dažādu avotu sniegtās informācijas salīdzināšana. Reputācija jeb priekšstats par partijām un politiķiem veidojas ilgākā laika posmā, vēlētājiem izdarot secinājumus no savas līdzšinējās pieredzes par tautas priekšstāvju darbu. Ne velti vārds "reputācija", atvasināts no latīņu vārda reputatio, nozīmē ‘apdomāšana, pārdomas’. Vēlētājs ir atbildīgs par savu izvēli un iespējām izvēlēties.
