Vai zināt, ko šorīt ēdāt brokastīs?

Jau 2003. gadā Eiropas Komisija (EK) secināja, ka produktu marķēšana ir nepilnīga, tā nav īsti labi saprotama. Taču tikai pēc pieciem gadiem, 2008. gadā, EK nāca klajā ar likumdošanas iniciatīvu – izstrādāt šīs regulas un vairāku direktīvu grozījumus, lai panāktu, ka pircēji saņem precīzu, skaidru informāciju par pārtikas produktu enerģētisko vērtību, to tauku, cukuru, sāls, dažādu taukskābju saturu, alergēniem, lai iepērkoties būtu iespējams veikt informētu, apzinātu izvēli.

Taču, sabiedrībai kļūstot arvien vairāk izglītotai, nepieciešamība pēc informācijas par pārtiku arvien pieaug. Savukārt ražotāji, apzinoties, ka produktu sastāvdaļas, to izcelšana (zema tauku satura piens) vai slēpšana (krējums, kurš patiesībā ir krējuma izstrādājums), ir ārkārtīgi svarīga mārketinga un reklāmas sastāvdaļa, šo trīs gadu laikā cīnījušies par katru zemes pēdu jeb katru pozīciju, kuras uzrādīšana vai neuzrādīšana ietekmētu konkrētu produktu patēriņu.

Patlaban koplēmuma procedūra starp Eiropas Parlamentu (EP), Padomi un EK, pieņemot regulas labojumus, jau tuvojas noslēgumam. Jūlija šīs nedēļas plenārsēdē notiks galīgais balsojums. Bet, ja Padome nepiekritīs EP lēmumiem, nāksies veidot samierināšanas komiteju, kuras uzdevums būs nepateicīgs – galīgā kompromisa panākšana. Pirms jūlija balsojuma Eiroparlamentā notika šai regulai veltīts seminārs ar visu politisko grupu pārstāvju līdzdalību.

Lobiju ielenkumā, informācijas pārbagātībā

EP deputāte Renāte Sommera (Vācija) kura strādājusi pie EP rekomendācijām, apkopojot visus iesniegtos regulas labojumu priekšlikumus, atzina: šis ir bijis darbs, kurā nācies piedzīvot ne tikai milzīga informācijas apjoma apkopošanu (apmēram 3000 labojumu priekšlikumi), bet arī ilgstošu, nerimtīgu un daudzpusīgu lobistu spiedienu. Viņu vidū ir gan pārtikas ražotāji un tirgotāji, gan patērētāju tiesību aizstāvji un „zaļo” aktīvisti, gan daudzas citas organizācijas.

"Ražotāji trīs gadus cīnījušies par katras produktu sastāvdaļas izcelšanu vai slēpšanu, apzinoties to nozīmi mārketingā."

„Tā kā mums nav nekādu zinātniskās izpētes institūtu, uz kuru datiem balstīties, pieņemot lēmumus, bez lobijiem nevarējām iztikt. Tomēr viņu sniegto pretrunīgo informāciju izvērtēt bija ļoti sarežģīti,” uzskata EP deputāti.

Vissekmīgāk gājis varenajam alkohola lobijam – tam izdevies panākt, ka uz alkoholiskajiem dzērieniem pārtikas produktu marķēšanas pamatnoteikumi nav attiecināmi. Tāpēc patērētāju pārstāvji sašutuši, piemēram, par to, ka netiek norādīta visai augstā alkoholisko dzērienu enerģētiskā vērtība, kas varētu vedināt atturēties no to lietošanas cilvēkus, kuriem rūp svara problēmas.

Cīņa par un pret norādēm uz produkta izcelsmes valsti

Viens no jautājumiem, kas izpelnījies lielākās debates un pretrunīgākos vērtējumus, ir izcelsmes valsts norāde. Esošā likumdošana paredz, ka izcelsmes valsts jānorāda uz liellopu gaļas, medus, olīveļļas, svaigu augļu un dārzeņu marķējuma. Padome piekritusi, ka šis saraksts jāpapildina ar cūkas, aitas, kazas un putnu gaļu. Pretēji Padomes aicinājumam šo sarakstu slēgt Eiroparlaments tomēr vēlas to paplašināt ar piena produktu izcelsmes valsts uzrādīšanu, uzskatot to par ļoti būtisku regulas papildinājumu. Ļoti pretrunīgi vērtēts EP aicinājums uzrādīt gaļas izcelsmes valsti desām un pārstrādātām zivīm. Šāda marķējuma pretinieki saka – piemēram, vienai desai šāds saraksts būtu tik garš, ka nekam citam uz marķējuma vieta var neatrasties.

Liberāli noskaņotie EP deputāti uzskata – izcelsmes valsts uzrādīšana esot pretrunā ar ES brīvā iekšējā tirgus principiem, tāpēc šāds marķējums varētu būt vien brīvprātīgs. Turpretī „zaļie” domā – ja reiz pircējam tas svarīgi, šāda informācija jāsniedz. Ne EP deputāti, ne Padomes locekļi nedrīkstot uzņemties pārgudrinieku lomu, šķirojot informāciju vajadzīgajā un nesvarīgajā. Tomēr pašreiz EP iesniegtais grozījumu projekts paredz stingras izcelsmes valsts norādīšanas prasības.

Produktu imitācija un citi māņi

Regula paredzēta, lai novērstu to, ka patērētāji saņem maldinošu informāciju par produktiem. Tas attiecas uz dažādiem aspektiem. Viens no pašlaik populārākajiem maldināšanas veidiem ir produktu ražošana pēc ievērojami pārveidotas tehnoloģijas, pievienojot tā receptē tradicionāli neparedzētas vielas, tajā pašā laikā saglabājot oriģinālā produkta nosaukumu. EP formulējums skaidro: „„Pārtikas imitācija” ir tāds pārtikas produkts, kas izskatās pēc cita pārtikas produkta, kurā parasti izmantotā sastāvdaļa ir pilnībā vai daļēji sajaukta ar citu sastāvdaļu vai aizstāta ar citu sastāvdaļu.”

"Viens no pašlaik populārākajiem maldināšanas veidiem ir „pārtikas imitācija”."

EP deputātiem rūp tas, lai informācija, kas ir uz saldētajiem gaļas un zivju produktiem, arī būtu daudz skaidrāka. Piemēram, aicinājums uzrādīt datumu, kad produkts pirmo reizi sasaldēts. Zaļāk noskaņotie vēlas, lai, piemēram, saldētai vistas gaļai tiktu uzrādīts, cik procentu ūdens tā satur. „Ja es pērku vistas fileju, kāpēc man jāmaksā par ūdeni?” retoriski vaicā Karls Šliters no Zviedrijas. Jāpiebilst, ka šā deputāta idejas par produktu marķēšanu bija visplašāk izvērstas, iekļaujot pat prasību uzrādīt to, vai, piemēram, kafijas novākšanā ir vai nav izmantots bērnu darbs. Britu konservatīvais deputāts Džeimss Nikolsons ironizēja, ka, izpildot visas Šlitera prasības, pircējam kopā ar produktu vajadzētu saņemt pabiezu grāmatu ar informāciju. Tomēr regulas izmaiņu projekts paredz, ka būs jāuzrāda nano daļiņu klātbūtne produktā, kā arī visi potenciālie alergēni, kuru spēja izsaukt alerģiskas reakcijas ir zinātniski pierādīta.

Marķējums nereti satur arī informāciju par produktā esošo t.s. dienas normu, piemēram, kalciju, folijskābi, vitamīniem. Tomēr šī informācija, pēc EP un Padomes domām, ir daļēji maldinoša, jo tādas vidējās dienas normas, kas attiektos uz itin visiem cilvēkiem, neesot, taču šīs samērā neprecīzās ziņas itin labi noder kā reklāmas un mārketinga elements.

Kā informāciju pasniegt?

Visas iesaistītās puses ir vienisprātis, ka pircējam, pērkot pārtiku, jāzina šāda informācija: tauku, piesātināto taukskābju, cukuru un sāls, kā arī olbaltumvielu, ogļhidrātu un transtaukskābju daudzums, kā arī enerģētiskā vērtība. Taču strīdi notikuši, kā šī informācija noformējama. Britu leiboristu pārstāve EP deputāte Glenisa Vilmota uzskata – ziņām par tauku saturu, taukskābēm, cukuru un sāli jābūt uzdrukātām uz produkta iesaiņojuma priekšpusē, jo tie ir nozīmīgākie faktori, kas ietekmē pircēja izvēli. Tomēr, izrādās, šis šķietami tehniskais un pat dizaina jautājums pārtikas ražotājiem un tirgotājiem bijis tik nozīmīgs, ka vēl nav īstas pārliecības, vai šo principu izdosies ieviest, lai gan EP piedāvātajos labojumos tas iekļauts.

Ilgi izsvērts, mērīts un apspriests ir jautājums par minimālo burtu lielumu, kurš pieļaujams uz iepakojuma. Patlaban panāktā vienošanās – 1,2 mm. Salīdzinot ar to, cik sīki ir patlaban lietotie paši mazākie burtiņi, šāda izmēra tekstu salasīt būs vieglāk. Taču informācijas apjoms, kas būs jāuzdrukā uz iesaiņojuma, pieaugs, un ražotāji saka – var gadīties, ka produktus nāksies pārdot lielākos iepakojumos, kas daudziem pircējiem savukārt būs neizdevīgi.

Pircējiem mēdz jaukt galvu tas, kādā produkta apjomā tiek uzrādīta nepieciešamā informācija. Paredzams, ka turpmāk par izejas punktu tiks pieņemti 100 g vai 100 ml. Taču paredzami izņēmumi, kas attieksies uz nefasētiem produktiem, kā arī uz nelielā apjoma ražojumiem – piemēram, mazā beķerejā ceptām kūciņām vai zemnieku saimniecībā vārītam ievārījumam, vai gadatirgū pirktam mājas siera ritulim. Uz mājražotājiem šīs marķēšanas prasības neattieksies. Tomēr restorānu īpašniekiem gan būs jāpadomā, kā savus klientus informēt par to, ko satur viņu pasūtītie gardumi.

"Audzētāji, ražotāji, patērētāji, pārzinot iespējamos veidus, kā informāciju par produktiem varētu pasniegt formāli, nu cīkstas viens otru pārspēt viltībā."

Vēl viena šķietami estētiska rakstura problēma, kuru vajadzētu regulēt, ir informācijas salasāmība. Protams, balti burti uz dzeltena fona būs tikpat kā nesalasāmi, lai arī cik precīzu informāciju tie paustu. Liekas, ka visas iesaistītās puses – sākot ar audzētājiem līdz pat patērētājiem – izanalizējušas visdažādākos iespējamos veidus, kā informāciju par produktiem varētu pasniegt formāli, un nu cīkstas, lai viens otru pārspētu viltībā.

Tāpēc EP to, ko nozīmē produkta etiķetes salasāmība, vēlas definēt regulā: tā ir” raksts, druka, iespiedums, marķējums, gravējums vai zīmoga nospiedums vai cits teksts, kas ļauj pircējam ar normālu redzi izprast tekstus; salasāmība ir atkarīga no zīmju izmēra, šrifta, zīmju līnijas biezuma, atstatuma starp burtiem, vārdiem un rindiņām, attiecības starp burtu platumu un augstumu, kā arī kontrasta starp druku un fonu.”

Kā nebūs regulā

Tā kā patlaban visā Eiropas Savienībā norisinās karstas debates par ģenētiski modificētajiem augiem un nu jau arī klonētajiem dzīvniekiem un putniem, regulā vēl netiek paredzēts, vai un kā jānorāda uz šādu gaļas vai augu produktu klātbūtni. Patlaban ir tikai ieteikumi, nevis stingras prasības.

Netika atbalstīta arī t.s. „traffic-light labeling” (TLL) jeb „luksofora gaismu marķējuma” sistēma. Tādu izmēģinājuma kārtā brīvprātīgi bija ieviesuši dažu valstu ražotāji, ar luksoforā redzamajām krāsām iezīmējot to, cik veselīgu vai neveselīgu devu tauku, piesātināto taukskābju, cukura un sāls konkrētais produkts satur. Zaļš nozīmē zemu līmeni, dzeltens – vidēju, sarkans – augstu. Taču, izrādās, šīm krāsām esot tik liela emocionāla ietekme, ka cilvēki, ieraugot to, ka apzīmējumos ir vairāk sarkanās krāsas, uzskata, ka produkts ir kaitīgs. Vislielākais „cietējs” bijis siers, kuram ir augsts tauku un sāls saturs, un tas ticis pasludināts teju vai par veselībai bīstamu. Tāds liktenis piemeklējis arī vairākus citus ikdienā lietotus produktus, jo cilvēki nav īsti sapratuši, ka krāsas nozīmē nevis iebiedēšanu, bet gan informēšanu vizuāli vieglāk uztveramā formā. Taču TLL sistēmu gan valstis, gan ražotāji paši pēc savas iniciatīvas varēšot lietot. Jāsaka gan, ka eiroparlamentārieši, kuri piedalījās seminārā, bija lieli TLL sistēmas entuziasti.

Debašu cienītājiem

Eiropas Parlamentā debates par ziņojumu ”Pārtikas produktu informācijas sniegšana patērētājiem” notiks 5. jūlijā no pulksten 16.00 Strasbūras plenārsēdes laikā. Balsojums būs nākamajā dienā, 6. jūlijā. Ar pašu ziņojumu un tajā ietvertajiem EP grozījumu priekšlikumiem varat iepazīties vietnē: http://www.europarl.europa.eu.