Nereti rodas jautājums, vai mums visiem ir vienāda izpratne par to, kas ir nabadzība, un vai ir svarīgi, lai mēs ar to saprastu vienu un to pašu? Lai rosinātu sabiedrības diskusiju par nabadzību un sociālo atstumtību, Labklājības ministrija šogad reģionos un Rīgā rīkoja vairākas diskusijas, kuras noslēdzās Jelgavā.
Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja Inete Ielīte, kura piedalījās visās LM rīkotajās diskusijās, atklāj: viņu visvairāk pārsteidza tas, ka novados un pilsētās notiek daudz vērtīgu lietu, bet sabiedrība par tām nezina. Tāpat izbrīna apstāklis, ka labā prakse, kas rodas vienā Latvijas novadā, netiek pārņemta citos, turklāt ilgtermiņā labo praksi aizmirst pat tās rašanās vietā.
„Mani joprojām pārsteidz, ka jaunus risinājumus meklē cilvēki paši, nevis atbildīgās iestādes. Atradām jaunu pieeju sabiedrības iesaistīšanai – nevalstisko organizāciju „minimums” pašvaldībā. Tas nozīmē, ka ikvienā novadā un pilsētā jābūt pašvaldības atbalstam bērnu, jauniešu un cilvēku ar invaliditāti, sieviešu, pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku organizācijām, kā arī sociālajām organizācijām. Šāds atbalsts veicinātu īstermiņa atbalstu cilvēkiem un ekonomisko attīstību ilgtermiņā,” par diskusijās pieredzēto stāsta I.Ielīte.
Par nabagu var kļūt katrs ceturtais
Latvijā pēdējo gadu laikā ir pieaudzis un joprojām saglabājas augsts nabadzības risks – to personu īpatsvars, kuru ienākumi ir zemāki par nabadzības riska slieksni. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati par 2008. gadu liecina, ka nedaudz vairāk par 500 tūkstošiem jeb ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti nabadzības riskam.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente Signe Dobelniece stāsta, ka visaugstākais nabadzības riska indekss – 80% - bija to iedzīvotāju vidū, kuri ir 65 gadus veci vai vecāki un dzīvo vieni. Šo personu nabadzības risks 2,7 reizes pārsniedza vidējo Eiropas Savienības (ES) rādītāju un bija augstākais dalībvalstu vidū. Nākamā grupa ar augstu nabadzības risku ir bezdarbnieki. Turklāt to nabadzības risks 2008. gadā ir pieaudzis par 3% punktiem. Visaugstākais nabadzības risks bija Latgalē – 42%, tai sekoja Vidzeme (38%) un Kurzeme (31%). Ievērojami zemāks risks tikt pakļautam nabadzībai bija Rīgā (16%) un Pierīgā (17%). Savukārt Zemgalē tas atbilst vidējam Latvijas rādītājam. „Pasaules pieredze liecina, ka cilvēki, kas dzīvo laukos, ir nabadzīgāki. Tā ir arī Latvijā, taču tas nebūt nenozīmē, ka visi, kas dzīvo pilsētā, ir pārticīgi,” atzīmē S.Dobelniece.
"Stereotipiski ir domāt, ka alkoholiķi vainīgi pie tā, ka nevar nopelnīt sev iztikas līdzekļus. Alkoholisms ir nabadzības un depresijas sekas, nevis cēlonis."
Labklājības ministrija skaidro, ka datu apkopošana par mājsaimniecību ienākumiem prasa laiku – tos vispirms apkopo pašvaldības, tikai vēlāk dati nonāk CSP. Tāpēc pārvaldei ir pieejami dati tikai par 2008. gadu, taču situācija pašlaik, visticamāk, ir vēl kritiskāka.
Nabadzība rada atstumtību
Ir trīs nabadzības veidi, informē Labklājības ministrijas Vienlīdzīgo iespēju politikas nodaļas pārstāve Evija Meiere. Absolūtā nabadzība ir tad, kad cilvēkam trūkst minimālie resursi pamatvajadzību apmierināšanai. Piemēram, cilvēks cieš badu, viņam nav apģērba, pajumtes. Latvijā absolūtās nabadzības jēdzienam atbilst Centrālās statistikas pārvaldes regulāri aprēķinātā pilna iztikas minimuma patēriņa groza vērtība naudas izteiksmē vienam iedzīvotājam. Iztikas minimums 2010. gada februārī bija 163,34 lati.
„Latvijā aprēķinātais pilnas iztikas minimums gan nenozīmē to, ka cilvēks ir absolūti nabadzīgs. Latvijā vispār nav definēts, kas ir absolūti nabadzīgs cilvēks. Galējā nabadzība pēc starptautiskās definīcijas ir tad, ja cilvēka ienākumi dienā ir mazāki par 1,25 dolāriem dienā. Tātad mēnesī tie ir 37,5 dolāri. Tomēr uzsveru, ka tā ir starptautiskā definīcija un to piemēro, lai salīdzinātu visas pasaules valstis. Pēc šiem aprēķiniem, Latvija ir 50 pasaules bagātāko valstu vidū. Lai savā starpā salīdzinātu ES dalībvalstis, runā arī par relatīvo nabadzību. Pēc relatīvās nabadzības sliekšņa aprēķiniem, Latvija ES valstu vidū ir viena no nabadzīgākajām. Viss ir atkarīgs, ar ko mēs salīdzinām,” atklāj E.Meiere.
"Nevietā ir pārmetumi par to, ka daudzi ļaunprātīgi izmanto iespēju dzīvot no pabalstiem – patiesībā lielākā daļa trūcīgo pat nezina par savām tiesībām tos saņemt."
Relatīvā nabadzība ir tad, kad cilvēka ienākumi un resursi ir tik nepietiekami, ka tiek liegts dzīves līmenis, kāds ir pieņemts sabiedrībā, kurā cilvēks dzīvo. Latvijā relatīvās nabadzības definīcijai atbilst trūcīgas personas statusam atbilstošs ienākumu līmenis mēnesī, bet subjektīvā nabadzība ir pašu cilvēku uztvere par savu dzīves līmeni un situāciju. Subjektīvās nabadzības izpēte parasti tiek veikta aptaujās.
LM pārstāve atklāj, ka nabadzība rada sociālo atstumtību. Sociāli atstumts cilvēks nespēj piekļūt pakalpojumiem un precēm, nespēj īstenot savas tiesības un izmantot iespējas, jo pastāv šķēršļi, kas to liedz – vides nepieejamība, sabiedrības aizspriedumi, zemi ienākumi.
Latvijā sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir pirmspensijas un pensijas vecuma personas, daudzbērnu un nepilnās ģimenes, bērni, invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem, bezpajumtnieki, romi, ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas, cilvēku tirdzniecības upuri, no psihoaktīvām vielām atkarīgās personas, personas ar nepietiekamām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm, kā arī trūcīgās personas.
Stereotipus kultivē paaudzēs
Biedrības „Integrācijas centrs” pārstāve Guna Garokalna-Bihela atklāj, ka par minētām sociālām grupām bieži vien pastāv stereotipiski uzskati. „Stereotipi bija un būs, jo tie veidojas no katra cilvēka pieredzes,” stāsta G.Garokalna-Bihela, piebilstot, ka nabadzība ir viena no tām dzīves jomām, par kuru stereotipu ir ļoti daudz.
Izplatīts ir stereotips par piederību kādam sociālam slānim: „Ja ģimene paaudžu paaudzēm dzīvo zemākajā sabiedrības slānī, tiek uzskatīts, ka neviens no ģimenes locekļiem nevar izsisties uz augšu,” stāsta speciāliste. Tas pats attiecināms arī uz stereotipiem par vecumu – tiek uzskatīts: jo vecāks cilvēks, jo lielāka iespēja, ka viņš kļūs nabadzīgs. Lai arī statistika šo tendenci apliecina, G.Garokalna-Bihela atgādina, ka ne visi veci cilvēki ir arī nabagi.
„Tāpat sabiedrībā bieži vien dzirdami pārmetumi, ka daži cilvēki neko nedara, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli, dzīvo no vieniem pabalstiem. Taču – ne visi var cīnīties par savām tiesībām, jo katram no mums ir savs raksturs. Tikpat stereotipiski ir domāt, ka alkoholiķi vainīgi pie tā, ka nevar nopelnīt sev iztikas līdzekļus. Alkoholisms ir nabadzības un depresijas sekas, nevis cēlonis,” turpina uzskaitīt stereotipus G.Garokalna-Bihela. Nevietā ir arī pārmetumi par to, ka daudzi ļaunprātīgi izmanto iespēju pārtikt no pabalstiem – patiesībā lielākā daļa trūcīgo pat nezina par savām tiesībām tos saņemt.
„Protams, katrā stereotipā ir daļa patiesības, jo kāda no iepriekšējām paaudzēm noteikti ir pieredzējusi kaut ko no tā, kas tiek stereotipizēts, taču sabiedrībai jābūt atvērtai pret visām sociālajām grupām un to iezīmēm,” aicina G.Garokalna-Bihela.
