Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pašreizējais Maksātnespējas likums ir spēkā tikai nedaudz ilgāk par diviem gadiem. Šajā laikā atklājies, ka ir virkne normu, kas procesu apgrūtina. Jo ļaunāk tas ir situācijā, kad maksātnespēja un bankroti ir kļuvuši par ekonomiskās krīzes raksturīgāko izpausmi.
Maksātnespējas likuma projektu valdība iesniedza Saeimā pagājušā gada decembrī. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts 21. janvārī. Otrajam lasījumam priekšlikumu iesniegšanas termiņš bija 11. februāris. Tam priekšlikumus jau iesniegusi gan valdība, gan virkne organizāciju. Maksātnespējas likumprojekts ir starp retajiem dokumentiem, par kura sagatavošanu ir izteikti atzinīgi vārdi tā izstrādātājam – Tieslietu ministrijai.
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) diskusijā eksperti sprieda par juridisko personu maksātnespējas procesa regulējuma ietekmi uz uzņēmējdarbību, izklāstīja papildu priekšlikumus, kā arī joprojām strīdīgos jautājumus, par kuriem daudzus mēnešus ilgušajās ieinteresēto pušu diskusijās tā arī nav panākts vienots viedoklis ierakstam likumprojektā.
„Uzņēmēju vidū nav populāri publiski runāt par maksātnespēju, jo tā tiek uztverta kā uzņēmuma „nāve”, uz kuras rēķina kāds iedzīvojas vai izrēķinās ar konkurentu, vienlaikus pašam uzņēmējam iegūstot neveiksminieka zīmogu. Jaunais Maksātnespējas likums ir iespēja šo uztveri mainīt, padarot procesu iesaistītajām pusēm – parādniekam, kreditoriem – komercbankām un citiem uzņēmumiem, sadarbības partneriem – par saprotamu uzņēmējdarbības dzīves cikla sastāvdaļu,” uzsver LDDK tautsaimniecības un finanšu eksperts Mārcis Dzelme.
Līdzsvarot intereses
Likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākušā parādnieka saistību izpildi, piemērojot likumā noteiktos principus un tiesiskos risinājumus. Kā paskaidro M.Dzelme, juridiskām personām, kas nespēj vai paredzamā nākotnē nespēs nokārtot savas saistības, ir piemērojams tiesiskās aizsardzības process (TAP), bet, iestājoties maksātnespējas procesa pazīmēm – maksātnespējas process.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesību katedras lektors, bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzsver, ka ļoti būtiska ir likuma mērķa definīcija, lai sabalansētu gan parādnieka, gan kreditora intereses, jo likumdevējs var nostāties gan kreditora, gan parādnieka pusē. Likumā nevar aprakstīt visas situācijas, un arī tiesai, interpretējot likumu, ir iespēja vērsties pie likuma mērķa un saprast, ko likumdevējs ir domājis.
G.Bērziņš norāda, ka likuma regulējumā konceptuāls jautājums ir par to, vai maksātnespējas process ir parādu piedziņas process, kas darbojas viena, divu vai pirmo trīs kreditoru, kuri ir vērsušies pret parādnieku, interesēs, vai tas ir process, kurā mēģināts ievērot visu kreditoru intereses, kas fiksētas uz kādu brīdi – kas varētu būt vai nu ierosināšana, vai maksātnespējas pasludināšana.
Pēc viņa uzskata, raugoties no kreditoru kopuma aizsardzības viedokļa, būtiski ir aizsargāt visu kreditoru intereses, ne tikai to, kuri pirmie paspēj doties uz tiesu ierosināt maksātnespējas lietu, saņemt savu prasību apmierinājumu. Būtisks regulējums vērsts uz tiesiskās aizsardzības procesiem, iespēja komersantam atgriezties komercvidē gadījumā, ja viņam ir īslaicīgas finansiālas grūtības.
Latvija citu vērtējumā
Starptautiskajos salīdzinājumos Latvija biežāk ir lejasgalā nekā augšā, te nav nekā pārsteidzoša, taču lēmējiem par Maksātnespējas likumu tam vajadzētu pievērst uzmanību, vismaz kā argumentam, kāpēc regulējumam ir nozīmīgs svars tieši ekonomiskās krīzes laikā. Saskaņā ar Pasaules Bankas „Doing Business” 2010. gada pētījumu Latvija ieņem 88. vietu uzņēmējdarbības izbeigšanas (kam iemesls ir nespēja pildīt savas saistības) vērtējumā, kas no 10 uzņēmējdarbības vides vērtējumiem ir novērtēts kā otrais sliktākais Latvijas rādītājs.
M.Dzelme atgādina, ka efektīvu maksātnespējas procesu raksturo trīs būtiski rādītāji: patērētais laiks, izmaksas (jo tās zemākas, jo labāk) un līdzekļu apjoms, ko atgūst kreditori un uzņēmējdarbības partneri.
Laiks ir būtiski svarīgs kā parādniekam, tā arī kreditoram: parādniekam, lai veiktu saistību iespējami pilnīgāku izpildi, jo daļa aktīvu strauji zaudē vērtību; kreditoram – sadarbības partnerim, lai iesaldēto līdzekļu atgūšanas process neizraisītu paša kreditora maksātnespēju. Latvijā šis laiks ir trīs gadi; Īrijā, Norvēģijā, Somijā – līdz vienam gadam; Lietuvā – pusotrs gads.
M.Dzelme rezumē, ka pastāv vistiešākā kopsakarība starp procesa ilgumu un atgūto līdzekļu apjomu, tādēļ, ievērojami saīsinot procesa ilgumu, ir iespēja būtiski uzlabot atgūstamo līdzekļu apjomu, kas ir ne tikai kreditoru, bet arī ilgtspējīgas ekonomikas interesēs.
Maksātnespējas procesa izmaksas tiek noteiktas procentuāli no īpašuma vērtības, ņemot vērā administratoru, juristu, grāmatvežu un tiesas izdevumus. Latvijā tās ir 13% no īpašuma vērtības. Salīdzinājumam: Norvēģijā – 1%, Somijā – 4%, Lietuvā – 7%, Igaunijā – 9 procenti.
Latvijā ir arī zems atgūto līdzekļu apjoms – 29 santīmi no viena ieguldītā lata. Tātad lielākā daļa - 71 santīms no katra lata - iet zudumā. Citviet pasaulē un kaimiņos zudumi maksātnespējas procesos ir ievērojami mazāki, piemēram, Japānā zaudējumos uz vienu latu ir tikai 7 santīmi, Norvēģijā – 11, Somijā – 12, Lietuvā – 50, Igaunijā – 62 santīmi.
Gausums nav atspaids ekonomikai
Latvijā neesot datu par to, kā mainās uzņēmuma cena atkarībā no pārdošanas termiņa. Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvis Kazimirs Šļakota izklāsta Zviedrijā tapušās aplēses. Bankrota situācijā pirmajā pusgadā cena mainās minimāli triju iemeslu dēļ: uzņēmuma produkcijai vēl saglabājas pircēji, vēl ir izejvielu piegādātāji un darbinieku lielākais vairums vēl nav paguvuši nomainīt darbavietas, tātad viņi vēl ir pieejami, ja uzņēmums atjauno darbu. Taču jau pēc pusgada uzņēmuma sākotnējā cena sāk katastrofāli kristies, minētie trīs faktori kļūst kritiski, bet izdevumi turpina augt.
Latvija ieņem īpaši zemas vietas pēc vairākiem rādītājiem, kas ataino „tiesisko vidi” valstī: tiesnešu neatkarības vērtējumā Latvija ir 72. vietā, Lietuva - 71., Igaunija – 22. vietā; tiesiskās sistēmas efektivitāte strīdu risināšanā – Latvija ir 97. vietā, Lietuva – 76., Igaunija – 40. vietā; tiesiskās sistēmas efektivitātē pārvaldes iestāžu darbības apstrīdēšanā Latvija – 104., Lietuva – 82., Igaunija – 47. vietā; valsts politikas veidošanas caurskatāmībā – Latvijai piešķirta 78. vieta, Lietuvai – 61., Igaunijai – 17. vieta. PB pētījumā ir mērīts arī tāds rādītājs kā favorītisms lēmumu pieņemšanā, kur Latvija ir 97. – sliktākajā vietā, krietni aiz Lietuvas (70.v.) un Igaunijas (39.v.).
Tātad daudzos tiesiskās vides rādītājos Latvija 131 valsts vērtējumā atrodas aiz Albānijas, Senegālas, Pakistānas, Etiopijas, Kazahstānas, Tadžikistānas, Botsvānas, Urugvajas, Šrilankas, Namībijas utt.
„Ne visai godpilna sabiedrība, bet tur esam,” rezumē K.Šļakota. Vienīgais rādītājs, kur Latvija nav sliktākā Baltijas trijotnē, ir valsts regulējuma slogs (69. vieta), jo Lietuva ir vēl lielākos pinekļos (96. vieta), savukārt Igaunija šajā rādītājā ierindota 8. vietā.
"Ir iespēja būtiski uzlabot atgūstamo līdzekļu apjomu, kas ir ne tikai kreditoru, bet arī ilgtspējīgas ekonomikas interesēs."
K.Šļakota piemērā salīdzina divus līdzīgus uzņēmumus Igaunijā un Latvijā; katra kopējie ieguldījumi – 10 miljoni eiro, tajā skaitā 8 miljoni eiro kredīti. Abiem maksātnespēja ierosināta vienā laikā – 2008. gada augustā. Igaunijā oktobrī notika pirmā izsole, otrajā izsolē novembrī rūpnīca pārdota par 4 miljoniem eiro. Pašreiz uzņēmums strādā, nodarbina 170 darbinieku un ik mēnesi nodokļos samaksā 200 000 eiro.
Latvijā togad decembrī notikusi pirmā kreditoru sapulce, pēc tam izstrādāts sanācijas plāns pieciem mēnešiem, 2009. gada maijā administrators konstatēja, ka sanācija nav iespējama. Jūlijā nenodrošinātie kreditori pieņēma lēmumu, ka jāpārdod – decembrī. Tam nav bijis nekāda pamatojuma. Banka gribējusi sniegt tiesā un apstrīdēt lēmumu, tiesa nozīmēta nākamā gada janvārī – līdz ar to tam vairs nebijis jēgas.
Ir jau 2010. gads, acīmredzot martā notiks pirmā izsole. Nepārtrauktas sapulces, diskusijas - viss likumīgi, bet šo 200 000 eiro nodokļos no vienas rūpnīcas un 170 darbavietu Latvijā nav, rezumē K.Šļakota. Eksperti vērtē, ka varēs pārdot atsevišķas objekta iekārtas ārpus Latvijas, iegūstot vienu miljonu eiro.
Vērtības zudumi - problēma
K.Šļakota, vērtējot tiesiskās aizsardzības procesu un nosacījumus, kas bankām liek izvēlēties vienu vai otru risinājumu, atzīst, ka jaunā likuma projekts ir kompromiss, kas panākts visu ieinteresēto pušu diskusijās. Viena no svarīgām lietām, pie kuras nonākts diskusijās, – atteikties no bilances testa un runāt par faktisko maksātspēju un maksātnespēju.
Pašreiz bilances tests vairs neataino patieso situāciju, jo šķirtne ir situācija pirms krīzes un patlaban: zemei un ēkām vērtība nokritusi uz pusi, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku, iekārtu vērtība samazinājusies par 20%, izejvielas maksā par 10% lētāk, gatavai produkcijai noliktavās cena nokritusies par 20%. Liela daļa debitoru ir izputējuši, un līdzekļi vairs nav atgūstami.
Vienīgais rādītājs, kas nav mainījies – kreditori: tie nekad neizput. Kapitāls, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku, ir nodilis līdz -30 procentiem. „Varētu pieņemt, ka uzņēmums ir maksātnespējīgs, bet tā nav īstā atbilde. Tas nav maksātnespējīgs, bet tikai nonācis grūtībās un spēj šo situāciju labot,” vērtē K.Šļakota.
Bilancēs atspoguļotajai līdzīgu ainu rāda arī peļņas un zaudējumu aprēķins: izejvielas maksā dārgāk, siltumenerģijas, elektroenerģijas, transporta izmaksas ir apmēram tādas pašas, darba algas ievērojami samazinātas. Taču pieauguši ir kredītprocenti. Pirmkārt, krīzē visi kredīti kļūst dārgāki, otrkārt, to vajag vairāk, jo vairs neviens nemaksā uzreiz pēc preces saņemšanas, bet gan pēc 60 un pat 150 dienām. Cenas ir kritušās, un bankas klientam peļņas zaudējumu aprēķinā vairs nav peļņas, bet gan zaudējumi.
Sarunas lietas labā
Ko var darīt īpašnieks šajā situācijā? K.Šļakota uzskata – sākt sarunas, kurās primārais ir noskaidrot intereses. Jo bankas interese ir atgūt aizdoto naudu, vēlams ar procentiem, īpašnieka interese ir saglābt savu ieguldījumu, uzņēmumam ir svarīgi turpināt darbību, savukārt sabiedrībai nozīmīgi, lai uzņēmums saglabā darbavietas.
K.Šļakota arī piebilst: „Latvijā jātiek vaļā no šeit valdošā priekšstata, ka uzņēmums ir īpašnieks. Uzņēmums un īpašnieks ir divas dažādas lietas. Viņu intereses atšķiras. Labi, ka šīs intereses sakrīt. Taču tas ir normālos apstākļos, bet krīzes brīžos intereses nesakrīt.”
Maksātnespējas likumā ir mēģināts iekļaut visu pušu intereses ar domu, ka nevienas puses stāvoklis nevar pasliktināties, salīdzinot ar to, kāds tas ir pašreiz (pirms maksātnespējas, pirms tiesiskās aizsardzības). Tātad, nevienas puses intereses nedrīkst būt aizskartas, salīdzinot ar esošo situāciju. Otrkārt, visām pusēm jābūt drošām, ka vienošanās tiks pildīta. Treškārt, restrukturizācijā, tiesiskajā aizsardzībā ir jābūt skaidriem un vienkārši mērāmiem pasākumiem darbības uzlabošanai. Maksātnespējas likums ir viens no retajiem, kurā ielikti principi (6. pantā), kā pusēm būtu jādarbojas.
Galvenā doma, kam jābūt šajā procesā, ir kreditora un parādnieka jautājums, tāpēc kā nozīmīgas tiek uzsvērtas abu šo pušu sarunas un vienošanās. Administrators var būt kā starpnieks, kas palīdz, bet tas bieži vien ir par vēlu. Labāk runāt pirms tam. Mums likās, ka tendence, kādu gribam iekļaut likumā, ir sākt runāt, atrast kopīgu valodu, vienoties, atkārtoti uzsver K.Šļakota.
Likuma stimuli: sarunas, uzņēmuma kā kopuma pārdošana
Ja uzņēmumam ir problēmas, ir iespēja vienoties ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesā (ĀTAP) – to nosaka pašreizējais likums pēc grozījumiem, kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā. Pusgada laikā šī iespēja rezultatīvi izmantota 72 reizes – visos gadījumos ar nodrošināto kreditoru piekrišanu. Taču likums līdz šim piedāvā pieticīgu ĀTAP metožu skaitu. Jaunajā likumā metožu skaits ir ievērojami palielināts. Likumam ir jāveicina sarunas pirms tiesas, uzsver K.Šļakota.
Maksātnespējas uzsākšana nav šķērslis vēlreiz runāt ar kreditoriem, zina teikt K.Šļakota. Pusgadā ar tiesas lēmumu apstiprināts 51 TAP, kas atbalstīts ar nenodrošināto kreditoru balsīm. Pēdējā laikā gan šis skaits samazinās, jo uzņēmēji priekšroku dodot sarunām pirms maksātnespējas procesa.
"Ar jaunā likuma ierosināto regulējumu nav apmierināti administratori."
Jaunajā likumā piedāvāta norma, kas paredz iesaistīt kreditorus uzņēmuma atveseļošanā, mainot parādus pret kapitāla daļām. Ja esat kādam parādā, līdzšinējais regulējums paredz prasību diskontēt, ja vairākums kreditoru vienojas. Tā nav laba prakse un samērīga pieeja: ja jums kaut ko atņem, jums kaut kas jāsaņem pretī. Jaunajā likumā tās būs uzņēmuma kapitāla daļas un iespēja piedalīties uzņēmuma pārvaldīšanā, atveseļošanā, ar nosacījumu, ka šo nenodrošināto kreditoru īpatsvars nevar pārsniegt 50 procentus, jaunās normas formulu izklāsta K.Šļakota. „Pašreiz esam izstrādājuši un gribam piedāvāt Saeimā uzņēmuma pārdošanu kā kopumu, bez saistībām maksātnespējas procesā. Šī teksta vēl nav Maksātnespējas likuma projekta tekstā. Bet tāds regulējums ir izstrādāts, tas saskan ar Komerclikumu, taču tas nekad nav piemērots maksātnespējas gadījumā un vispār nav piemērots Latvijai.”
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) juridiskais direktors Jānis Endziņš atzīst, ka tas ir ļoti perspektīvs virziens: „Ja raugāmies uz uzņēmumu kā kopumu no ekonomiskā viedokļa pārdot darbojošos vienību būs daudz labāk un par augstāku cenu, nekā izpārdot atsevišķus pamatlīdzekļus. Turklāt Latvijā 80% ir pakalpojumu sfēras uzņēmumu, kuros nav nekādu pamatlīdzekļu, ir saistības ar klientiem, kuras maksātnespējas gadījumā vispār sadeg. Ja to kā kopumu pārdod, tās ir jaunas apgrozījuma iespējas.”
Administrators un intereses
Likuma regulējumā nozīmīga vieta ir maksātnespējas procesa administratoram - vai tas ir uzraugs, vai ir palīgs kreditoriem, tai skaitā arī parādniekam, kas izvēlas piemērotāko risinājumu. G.Bērziņš uzskata, ka vajadzētu rūpīgi izvērtēt visas administratora funkcijas jau esošajā likumā un „jaunajā likumā, iespējams, administratora lomu var samazināt, vietām varbūt palielināt, bet šai lomai būtu jābūt vērstai uz likumā noteikto mērķu sasniegšanu”.
Likumprojekta apspriešanā visilgākās diskusijas bija par administratora lomu maksātnespējas procesā. Ar jaunā likuma ierosināto regulējumu neesot apmierināti administratori, kuri jūtas ierobežoti savās tiesībās. K.Šļakota uzskata, ka administratoram nedrīkst būt nekādu interešu. Viņaprāt, pašreizējais regulējums, ka administrators sniedz atzinumu par uzņēmuma maksātnespēju un pēc tam pats šo procesu veic, ir nepareizs pēc būtības. Pieņemami vēl būtu, ka ir divi iesaistītie: viens, kas sākumā novērtē uzņēmumu, atzīst – ir maksātnespēja vai nav; otrs, kas šo procesu vada.
„Mēs gribētu pastāvēt uz to, ka administratora atlīdzība pēc tam, kad process ir noslēdzies, tiek izmaksāta no kreditoriem atmaksātās naudas. Nevis tiek maksāta ikmēneša alga, jo ir ļoti daudzi gadījumi, kad procesi tiek vilcināti. Tiesa, ir arī blakus faktori un sekas, jo tādā gadījumā administratoram būs jābūt pietiekami finansiāli neatkarīgam. Tomēr ir jāsaprot: laiks, kad valsts finansēja maksātnespējas procesu, ir beidzies: valstij šādām lietām naudas vairs nav. Kas var finansēt maksātnespējas procesu? Vienīgā atbilde – kreditori, ja viņi ir ieinteresēti, ka uzņēmums normāli nobankrotē,” komercbanku viedokli argumentē K.Šļakota.
Atgriezt aktīvus komercvidē
Eksperti uzsver maksātnespējas procesā aktīvu saglabāšanas un aktīvu izmantošanas iespējas. Pašreiz Latvijā pēc bilances vērtības iesaldēti aktīvi apmēram 3,5 miljardi latu vērtībā.
G.Bērziņš norāda uz kādu neredzamu problēmu, ja tiek runāts par aktīvu ātrāku atgriešanos komercvidē, proti, „mēs zinām, ka ir banku meitas kompānijas, kuras uzpērk īpašumus, un šie īpašumi netiek laisti tirgū. Šis likums neatrisinās šo problēmu. Šis likums atrisinās to, ka īpašums tiks kādam nodots, bet, kas notiks tālāk, par to likumdevējam vēl acīmredzot jādomā - vai tie ir nodokļu vai citi instrumenti, lai sekmētu to, ka šie īpašumi nestāv kaut kur, bet atgriežas normālā komercvidē”.
J.Endziņš, atgriežoties pie likuma mērķiem, uzsver, ka jābūt skaidram dalījumam, jo ir gan dzīvotspējīgi, gan dzīvotnespējīgi komercdarbības subjekti, tātad likuma regulējamam ir jāmāk atšķetināt vienus no otriem. Dzīvotspējīgajiem ir jādod iespējas atgriezties komercvidē, taču, ja tādu pazīmju trūkst, nav jēgas šādus uzņēmumus mākslīgi uzturēt, un nepieciešamas ātras procedūras, lai pēc iespējas ātrāk varētu likvidēt un aktīvi ātrāk atgrieztos apgrozībā.
G.Bērziņš uzsver, ka nav pamata gaidīt, ka tiesiskās aizsardzības procesu un ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu varētu būt tikpat, cik bankrotu. Pasaulē šo procesu skaits esot apmēram 5 procenti. Jā, Latvijai ir kur tiekties, bet „nevajag lolot ilūzijas, ka nonāksim pie 50 procentiem, jo tas neatbilst brīvā tirgus situācijai kā tādai”.
Ekonomikas aktīvākas atlabšanas aizstāvji cer ar likumu panākt, ka izsoles notiks tik ātri, lai maksātnespēju, bankrotu pabeigtu pusgada laikā. Igaunijas un Latvijas likumos termiņu regulējums atšķiroties tikai ar vienu vārdu. Latvijā izsoļu sarīkošanai, visām procedūrām jānotiek “ne ātrāk kā” – mēneša laikā, divu, trīs nedēļu laikā, Igaunijā – „ne vēlāk kā” mēneša laikā, divās trijās nedēļās.
LDDK pārstāvis M.Dzelme uzsver: „Jārada vide, kas nediskriminētu tos uzņēmējus, kuri nav rīkojušies pretlikumīgi un ir piedzīvojuši neveiksmi, un iespējami īsā laikā jādod viņiem otrā iespēja.”
