„Lielākais ļaunums ir tad, kad labi cilvēki klusē,” pēc politisko debašu raidījuma „Kas notiek Latvijā?” par korupciju Bērnu slimnīcas iepirkumos rezumēja tā vadītājs Jānis Domburs. Taču ne mazāk aktuāls ir arī jautājums, kāpēc viņi tā dara? Atbildes visai plašā spektrā rodamas nupat publiskotajā starptautiska mēroga TI pētījumā "Alternatīva klusēšanai: trauksmes cēlēju aizsardzība desmit Eiropas valstīs". Pētījums atklāj, ka Latvijā, līdzīgi kā citās bijušā padomju bloka valstīs, sociālie priekšstati par trauksmes celšanu sabiedrības interesēs saistās ar nodevību vai tā saukto stučīšanu – ziņu pienešanu padomju valsts drošības institūcijām. Savukārt valsts pārvaldē vēl joprojām labi saglabājies stereotips, ka „priekšnieks nosaka visu”. Nacionālie tiesību akti Latvijā nenosaka vienotu standartu attiecībā uz trauksmes celšanas mehānismiem par pārkāpumiem darba vietā, nav attīstīta trauksmes cēlēju aizsardzība.
"Sociālie priekšstati par trauksmes celšanu sabiedrības interesēs saistās ar nodevību vai tā saukto stučīšanu."
Latvijā pašlaik nav visaptveroša likuma, kas atsevišķi definētu trauksmes celšanas jēdzienu un regulētu trauksmes cēlēju aizsardzību. Tomēr tā ir atrunāta atsevišķos normatīvajos aktos, piemēram, Civillikumā, Kriminālprocesa likumā, Civildienesta likumā. Vienīgais tiesību akts, kurā ir iekļauts atsevišķs pants attiecībā uz trauksmes cēlēju tiesisko aizsardzību, ir Darba likums, kurš paredz aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas ziņotājam un nosaka, ka darba devējs ir primāri atbildīgs par saistošo normatīvo aktu ievērošanu. Tomēr ne Valsts darba inspekcija, ne arī citas aptaujātās institūcijas nav spējušas minēt piemērus, kad šī norma būtu piemērota praksē, konstatēts pētījumā. Ētikas kodeksi vai līdzīgi iekšējie normatīvie akti, kuri ir spēkā sabiedriskā sektora iestādēs, nosakot tikai vispārīgus principus trauksmes celšanai par pārkāpumiem. Privātajā sektorā visskaidrākie ziņošanas mehānismi un vēlme nodrošināt ziņotāju aizsardzību ir starptautisku uzņēmumu filiālēm.
Iespējas iznīcināt cilvēku – plašā spektrā
Trauksmes celšana ir svarīgs ierocis cīņai pret korupciju un ir vērsta uz sabiedrības interešu aizstāvību, taču Latvijā cilvēki, kas sper šādu soli, pakļauj sevi dažādiem riskiem, kas rodas, nonākot konfrontācijā ar darba devēju, skaidro Sabiedrības par atklātību „Delna” direktore Laura Miķelsone. Viens no pēdējā laikā plašāku publicitāti guvušajiem piemēriem, kas akcentēts pētījumā, ir saistīts ar ugunsdrošības aprīkojuma iepirkumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) par, iespējams, trīsreiz dārgāku cenu nekā analogos piedāvājumos. VUGD Aknīstes posteņa komandierim, kurš šo informāciju nodeva plašsaziņas līdzekļiem, dienesta vadība piemēroja disciplinārsodu par neizpaužamas informācijas nodošanu atklātībai.
"Atriebību ziņotājam iestādes vadība var īstenot pēc vairākiem gadiem, kad to ir grūtāk saistīt ar trauksmes celšanu."
Disciplinārsods ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā negodprātīgs darba devējs var atriebties trauksmes cēlējam, norāda bijušais Valsts civildienesta pārvaldes vadītājs Māris Knoks, apgalvojot: „Iespējas iznīcināt cilvēku ir plašā spektrā.” Tā var būt turpmākās karjeras ierobežošana, liedzot paaugstinājumu amatā, pārcelšana resora ietvaros uz bezperspektīvu posteni vai vietu, zemākā iespējamā atalgojuma noteikšana. Aktuāls iegansts esot atlaišana saistībā ar iestādes reorganizāciju, kuru pašlaik – daudzu institūciju strukturālo reformu drudzī – par visai loģisku darba attiecību pārtraukšanu nereti atzīst arī tiesas, kurās cietušie vērsušies pēc taisnības. Atriebību ziņotājam iestādes vadība var īstenot pēc vairākiem gadiem, kad to ir grūtāk saistīt ar trauksmes celšanu. Vadītāji, kuri vērš represijas pret trauksmes cēlējiem, ne ar ko neriskē, jo viņu patiesie nodomi ir grūti pierādāmi un tiesvedība var ilgt gadiem, uzskata M.Knoks.
Neizprotošu attieksmi pret trauksmes celšanas būtību un nozīmīgumu apliecinājuši arī likumdevēji, atzīts pētījumā. Atsakoties no dziļākas lietas izvērtēšanas gadījumā, kad Tiesībsarga biroja darbinieku arodbiedrība 2009. gada vidū vērsās Saeimā ar sūdzību par labas pārvaldības trūkumu minētajā iestādē, parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, apliecinājusi, ka „priekšroka tiek dota tikai iekšējai trauksmes celšanai, izslēdzot ārējās trauksmes celšanas nepieciešamību un tās atzīšanu šajā un līdzīgos gadījumos”.
"Neizprotošu attieksmi pret trauksmes celšanas būtību un nozīmīgumu apliecinājuši arī likumdevēji."
Pētījumā kā pazīstamākie trauksmes celšanas piemēri minēta tā sauktā Jūrmalgeita jeb kukuļdošanas gadījums Jūrmalas mēra vēlēšanās 2006. gadā, par kuru tiesībsargājošās iestādes informēja deputāts Ilmārs Ančāns, kā arī vēlēšanu rezultātu viltošana Kubulu pagastā, kuru atklātībai nodeva viena no vēlēšanu komisijas loceklēm – Inese Kuzma.
Iesaka pilnveidot normatīvos aktus
Latvijā joprojām koruptīvu noziedzīgu darbību izmeklēšanas lielākais šķērslis ir ticamas un kompetentas informācijas iegūšana par iestādes darbinieku vai vadītāju pieļautajiem pārkāpumiem, uzsverot trauksmes celšanas nozīmīgumu, norāda Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāja Diāna Kurpniece.
Valdība jau ir apstiprinājusi KNAB izstrādāto koncepciju "Par normatīvo regulējumu interešu konflikta novēršanai valsts amatpersonu darbībā", kurā rosināts grozīt likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", nosakot iestāžu vadītājiem aizliegumu izpaust informāciju par to, kura valsts amatpersona ziņojusi par interešu konfliktu vai citiem koruptīviem nodarījumiem. Likumprojektā iestāžu vadītājiem noteikts aizliegums bez objektīva iemesla radīt šādai amatpersonai tiešas vai netiešas nelabvēlīgas sekas. Grozījumi valsts amatpersonai paredz pienākumu par tai zināmiem koruptīviem nodarījumiem, kuros iesaistīti kolēģi, ziņot KNAB. Bet valsts drošības iestādēs strādājošām amatpersonām šādos gadījumos būtu jāvēršas Satversmes aizsardzības birojā. Papildus šim likumprojektam ierosināti arī grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, nosakot iestādes vadītājam atbildību par informācijas izpaušanu vai nelabvēlīgu seku radīšanu amatpersonai, kura ziņojusi par citas amatpersonas interešu konfliktu vai koruptīvu nodarījumu.
"Ja likums nedarbosies, sabiedrība jutīsies vīlusies par kārtējo labo nodomu, kas izgāzies."
Lai veicinātu trauksmes celšanas sistēmas attīstību, ir būtiski pilnveidot jau esošos tiesiskos mehānismus, vienlaikus turpinot sabiedrības izglītošanu, uzsverot, ka trauksmes celšana ir pašsaprotama parādība normāli funkcionējošā demokrātijā, rekomendē TI. Atsevišķs likums par trauksmes cēlēju aizsardzību būtu ideālais risinājums, tomēr, ņemot vērā Latvijas smago ekonomisko un politisko stāvokli, pašlaik diezin vai ir labākais laiks šāda likuma virzīšanai, uzskata pētījuma autori. Līdzīgu viedokli pauž arī M.Knoks: ja likums nedarbosies, sabiedrība jutīsies vīlusies par kārtējo labo nodomu, kas izgāzies, un zaudēs interesi par to. Kā norāda L.Miķelsone, līdzīgi noticis Rumānijā, kur šāds likums ir pieņemts, taču tā efektivitāte ir tuva nullei.
27% Latvijas iedzīvotāju, uzzinot par likumpārkāpumiem darbavietā, par to neziņotu nevienam, liecina socioloģisko pētījumu kompānijas SKDS 2009. gadā apkopotie dati. 31% respondentu to pārkāpumu darītu zināmu radiem un draugiem, bet tikai 17% par to informētu KNAB. Policijā vērstos 14% aptaujāto.
