Dzejnieces vāra zupu
1991. gada janvārī, kad cilvēki no visiem Latvijas rajoniem ar autobusiem un smago lauksaimniecības tehniku brauca uz Rīgu un cēla barikādes, lai aizstāvētu likumīgi ievēlēto Latvijas Republikas Augstāko padomi un vēl starptautiski neatzītās Latvijas valsts valdību, Marina Kosteņecka devās uz Tautas frontes štābu, lai piedāvātu savu līdzdalību un teiktu, ka ir gatava palīdzēt, ja vajag, arī kā PSRS deputāte. Atbilde bija tāda nenoteikta: katrs rīkojoties un meklējot pats, kur ko darīt. Mazliet apjukusi, Marina gāja prom, bet satika kādu no rakstniekiem, kurš teicis: „Ko vēl domā! Ej taču uz Benjamiņu namu, tur dzejnieces zupu vāra!” Nezin kāpēc Marina pati nebija iedomājusies par Rakstnieku savienību.
Jā, tur bija īsta barikāžu rosība. Rakstnieku poliklīnikas telpās dežūrēja mediķi. Bet pirmā stāva kamīnzālē bija gari galdi, un caurām naktīm šurp nāca sasildīties pie karstas zupas šķīvja barikāžu sargi, visvairāk no tuvākajiem objektiem - Ministru padomes un telefonu centrāles. 2. stāvā, bijušajā Benjamiņas virtuvē, katlos vārījās zupa, vismaz 4-5 veidu zupa bija vienmēr. Pie katliem rosījās Olga Lisovska, Lija Brīdaka, citas dzejnieces un rakstnieces. Naktīs namā dežūrēja arī Rakstnieku savienības vīri - Skujiņš, Auziņš, Dripe un citi.
 |
| Foto: A.F.I |
Lielajā zālē visi kopīgi skatījās televizoru, un, tiklīdz bija ziņas, ka kaut kas notiek, rakstnieki kāpa mašīnā, kas dežurēja pie ieejas, un devās uz notikuma vietu. Citreiz brauca tāpat vien - katru nakti rakstnieki divas trīs reizes izbrauca aprunāties ar ļaudīm pie ugunskuriem. Marina centās pēc iespējas biežāk iekļūt šajā mašīnā. Piekļūšanu ugunskuriem kontrolēja, bet viņa, uzrādot PSRS deputāta apliecību, varēja tikt visur. Tāpēc tik daudz redzēja, tik daudz cilvēku satika, ar tik daudziem parunāja – viņa savām acīm redzēja valsts jaunāko vēsturi. Atgriezusies Rakstnieku savienībā, uzreiz rakstīja. „Balādi par barikādēm” nodrukāja „Literatūrā un Mākslā”, kas iznāca pagrīdē uz pelēka, bieza skaidu papīra, jo Preses namu bija ieņēmuši omonieši. Tas avīzes numurs tagad glabājas Barikāžu muzejā. Taču Marina saka: „Es neesmu barikāžu varone, esmu tikai lieciniece un stāstniece.”
"Gorbačova grāmatā „Pārkārtošanās un jaunā domāšana” bija ierakstīta vēstule PSRS vadītājam, kas beidzās ar vārdiem „mēs jau esam pieauguši un pasakām vairs neticam”."
Daži stāsti līdz galam noskaidrojas tikai pēc gadiem, un Marina stāsta kādu visai jautru gadījumu, kas aizkustinoši liecina par barikāžu laika nesavtību. Pirms pāris gadiem Marina Pāvilostā pasniedza barikāžu piemiņas medaļas, un tur kāds vīrs izstāstīja stāstu par puscūci. Pāvilostas vīri dežūrējuši pie Pulvertorņa, kurā atradies medicīnas punkts. Kādā mirklī piebraucis žigulītis, no tā izkāpis vīrs un sacījis: „Dzirdēju pa radio, ka kaut kur vajag gaļu. Te nu būs, šodien cūku nokāvu. Pusi mājās atstāju, otra puse - barikādēm. Nesiet, kur zupu vāra! Man nav laika,” un izkrāvis to puscūku uz trotuāra. Pāvilostas vīri likuši cūku nestuvēs, pārklājuši ar baltu palagu un nesuši uz Doma baznīcu - varbūt tur zupu vāra. Bet tur tikai maizītes un kafija, toties kāds zināja teikt, ka zupu vāra Rakstnieku savienībā. Tā vīri to cūku nestuvēs stiepa pāri Vecrīgai, atvēra Rakstnieku savienības durvis un sauca: „Pirmais kritušais”. Gaļa toreiz bija deficīts, tādēļ rakstnieču vārītā zupa bija tik smeķīga! Marina to lieliem kausiem lēja vīru bļodās. „Ja kādreizējai Preses karalienei Emīlijai Benjamiņai kāds būtu stāstījis, ka viņas smalkajā namā notiks tādas lietas: krieviete te rakstīs par barikādēm un baros bārdainus lauku večus - viņa tam ticētu vēl mazāk kā Finkam, kad tas pareģoja viņas nāvi trūkumā,” saka Marina. Un piebilst, ka vēl šodien neviens nezina, kas bija tas vīrs, kas atveda to puscūku: „Laikā, kad produkti bija pilnīgs deficīts, viņa rīcība bija varoņdarbs. Tās bija viņa barikādes.”
Esam pieauguši un pasakām vairs neticam
Marina Kosteņecka stāsta arī kādu ļoti īpašu barikāžu stāstu un rāda relikviju, ko glabā kā Svētos rakstus.
18. janvāra vakarā viņa atbrauca uz Zaķusalu. Bija informācija, ka naktī varētu notikt padomju armijas specvienības „Alfa” desantnieku uzlidojums, lai ieņemtu televīzijas torni. Cilvēki to zināja. „Viņi bija gatavi mirt,” atceras Marina. Kad viņa vaicājusi, vai ir jēga riskēt, jo tādam spēkam neko neizdarīs, vīri atbildējuši: vismaz paspēsim uz pāris minūtēm sadoties rokās, kamēr televīzija to parādīs pasaulei un diktors pateiks, ka padomju armija vardarbīgi iznīcina Latviju. Bet kas notiks mājās, ja patiešām mirsiet? Kāds vecāks vīrs mierīgi atbildējis: mazdēls paliek, viņam trīs gadi; būs kas rudzus iesēj. Marina atzīst: sajūta bijusi mazliet nereāla – auksta nakts, vīri mierīgi runā par nāvi, turpat blakus dzied Mūzikas akadēmijas koris. Pēkšņi kāds, atpazinis viņā Kremļa deputāti, nāk ar grāmatu rokās un saka: „Ja mēs šodien paliksim dzīvi un ja jūs atgriezīsities Kremlī un satiksiet tur Gorbačovu, atdodiet viņam atpakaļ šo pasaku grāmatu.” Tā bija Gorbačova „Pārkārtošanās un jaunā domāšana”, un tajā ierakstīta vēstule PSRS vadītājam, kas beidzās ar vārdiem „mēs jau esam pieauguši un pasakām vairs neticam”. Paraksts: Jaunpils iedzīvotāji Tukuma rajonā. Paraksti bija arī nākamajā, aiznākamajā un visās citās lappusēs pāri tipogrāfijas iespiedumam. Cilvēki bija parakstījušies ar salasāmiem vārdiem, uzvārdiem, adresēm. Uz pēdējā vāka dzejnieku Ludmilas Azarovas un Jāņa Rokpeļņa paraksti. Tās bija emocionālas atvadu vēstules padomju iekārtai. Cilvēki nebaidījās par savu rīcību.
Tonakt viņi palika dzīvi, un Marina vēl bija Kremlī un Gorbačovu satika. Grāmata bija padusē, bet pēkšņi saprata, ka nedrīkst to atdot. Jo bija tikai 1991. gada sākums un neviens vēl nezināja, ka Latvija patiešām būs brīva. Valsts drošības komiteja vēl strādāja pilnā jaudā, un Marina saprata, ka šī grāmata ar labi salasāmiem cilvēku vārdiem un adresēm būs kā VDK rokasgrāmata un cilvēki grāmatas lappusēs būs parakstījuši sev spriedumu - nāvi vai represijas. Bet viņi nebaidījās no tā, jo ticēja, ka ar saviem parakstiem palīdz Latvijai. Marina grāmatu Gorbačovam neatdeva un tagad to glabā kā vislielāko svētumu un vēstures liecību.
Unikāls valsts apbalvojums
Marinai Kosteņeckai barikāžu laiks vēl turpinās: viņa lasa pieteikumus apbalvošanai ar 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmēm, lemj par apbalvojuma piešķiršanu un brauc pa visu Latviju, lai barikāžu dalībniekiem pasniegtu vēsturisko apbalvojumu.
Vēl un vēlreiz Marina uzsver, ka īstie barikāžu varoņi bija tieši lauku cilvēki, kas atstāja ģimenes, brauca uz Rīgu, janvāra aukstumā sēdēja uz bruģa un bija gatavi uz visu - arī mirt par Latviju. Varoņi bija arī sievas un bērni, kas nestājās durvīm priekšā, palika mājās un klusējot lūdzās par savējiem un Latviju. „Nezinu, kāpēc esmu tik izredzēta, ka man dota laime un gods pasniegt īstajiem barikāžu dalībniekiem valsts pateicību,” saka Marina Kosteņecka.
Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir 1991. gada Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda dibinātāja un prezidenta Renāra Zaļā un viņa domubiedru iniciatīva. Renārs Zaļais pirms 19 gadiem bija Bauskas milicis un piedalījās traģiskajā Iekšlietu ministrijas ieņemšanas kaujā, kas bija liktenīga diviem viņa kolēģiem. Renāra ideja ir gan 1991. gada Barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, gan Barikāžu muzejs, gan piemiņas zīme, kas no vienkāršas sabiedriskas organizācijas atzinības kļuvusi par unikālu valsts apbalvojumu.
Tas ir vienīgais apbalvojums, ko saņems tikai viena paaudze. „Ne jūsu vectēvs tādu saņēma, ne mazdēls saņems,” saka Marina. Atšķirībā no citiem valsts apbalvojumiem tam nav ne šķiru, ne pakāpju. Tāds pats prezidentam, tāds traktoristam - bez rangiem un tituliem. Šo apbalvojumu piešķir arī pēc nāves. To saņem apbalvotā tuvinieki un patur kā ģimenes relikviju. Marina stāsta, ka mirkļi, kad pēc piemiņas zīmēm nāk barikāžu dalībnieku atraitnes vai mazbērni, ir īpaši aizkustinoši. Visā Latvijā visiem vienlaikus medaļas pasniegt nebija iespējams, un daudzas zīmes joprojām meklē savus īpašniekus.
"Ir divas Latvijas - Rīga un cita Latvija. Citā Latvijā patriotisms un goddevība valstij nav pazuduši."
Arī Marina Kosteņecka saņēmusi 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Viņai tā nozīmē augstāku atzinību nekā citi valsts apbalvojumi - Triju Zvaigžņu ordenis un Atzinības krusts: „Nezinu un nesaprotu, par ko esmu tos augstos apbalvojumus saņēmusi. Bet šo es zinu, par ko - par to, ka zupu dalīju, par to, ka grāmatu Gorbačovam neatdevu, par to, ka esmu barikāžu lieciniece.”
Pasniedzot piemiņas zīmes, viņa barikāžu dalībniekus aicina būt lepniem par savu līdzdalību vēstures notikumos un nekautrēties mazo nozīmīti valkāt katru dienu, bet svētkos piespraust arī lielo medaļu. Ne jau lai lielītos, bet lai modinātu interesi un raisītu jautājumus. „Stāstiet savu stāstu. Latvija piedzima barikādēs. Jūs tur bijāt, stāstiet par to!” Marina mudina ikvienu.
Pārdzimšanas stāsts
Līdz šim 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes piešķirtas 25 000 barikāžu dalībnieku. Pasniegšana turpinās, taču pieteikšanās termiņš ir beidzies.
Barikāžu dalībnieku atbalsta fonds mēģināja apzināt iespējami vairāk dalībnieku, mudināja pagastus, muzejus, skolas pieteikt savas pašvaldības cilvēkus, kas bija barikādēs. Saraksti, ja arī 1991. gadā tādi bija, daudzviet tika iznīcināti augusta puča laikā, lai nepakļautu cilvēkus briesmām. Daudzi dalībnieki jau miruši, daudzi dzīvo citur. Viss atkarīgs no vietējo cilvēku un pašvaldību aktivitātes.
Kaut arī visi barikāžu dalībnieki nesaņems apbalvojumu, svarīgākais, uzskata Marina, ir tas, ka būs saglabāta vēsturiskā atmiņa. Ja kaut vai katrā 10. vai 100. ģimenē glabāsies unikālais apbalvojums, kādreiz noteikti „uzpeldēs” šie vēstures stāsti, ģimenes stāsti, Latvijas stāsti, un tā būs patiesa, lietišķa vēstures un patriotisma audzināšana.
Marina nedomā, ka varētu būt daudz tādu, kas apbalvojumu saņēmuši nepelnīti. Paši sevi pieteikt nedrīkstēja. Bija jāaizpilda sīka pieteikuma anketa, kurā norādīti cilvēki, kas var apliecināt ziņu pareizību, arī pašam apbalvotajam jābūt godīgam savas sirdsapziņas un līdzcilvēku priekšā. Lēmums par piešķiršanu tiek publicēts „Latvijas Vēstnesī”, līdz apbalvojuma saņemšanai to var apstrīdēt. Pāris gadījumi no daudzajiem desmitiem tūkstošiem tādi bijuši.
Lai saņemtu apbalvojumu, nekas cits netiek prasīts - vienīgi piedalīšanās barikādēs. Par morāli un labajām un sliktajām īpašībām Marinai Kosteņeckai ir kāds stāsts. Vienā no medaļu pasniegšanas reizēm Rīgā zālē piecēlās kāds vīrs mācītāja tērpā. Viņš arī bijis barikādēs un saņēma apbalvojumu. Taču barikāžu laikā viņš nebija mācītājs, bet, kā pats tagad atklāja - likumpārkāpējs. Viņš liecināja, ka tieši tajā barikāžu naktī pārdzima viņa domāšana, viņā piedzima cits cilvēks, kurš pamazām nonāca līdz mācītāja amatam.
Šis noteikti nav vienīgais barikāžu pārdzimšanas stāsts.
Katrai paaudzei sava nasta
„Gods kalpot Latvijai” - šos vārdus, saņemot apbalvojumu, saka ne tikai virsnieki un karavīri. Arī sirma skolotāja un rūpju mākts uzņēmējs tos saka no sirds, un šie vārdi viņiem nav tukša skaņa. Sevišķi laukos. Marina ir izbraukusi Latvijas vistālākās malas, satikusi visvienkāršākos cilvēkus, iepazinusi šo zemi no iekšpuses, nevis no politiķu runām un avīžu rakstiem. Vēl un vēlreiz Marina pārliecinās, ka ir divas Latvijas - Rīga un cita Latvija. Citā Latvijā patriotisms un goddevība valstij nav pazudusi. Maz ir tādu, kas saka, ka nožēlo, ka brauca uz barikādēm, jo ne par tādu Latviju domājot, to darīja. Marina stāsta, kā barikāžu piemiņas pasākumā Strenčos „Dievs, svētī Latviju” dziedāja zēnu koris. Kāds vīrs slaucīja asaras un sacīja: „Tādēļ vien bija vērts braukt uz barikādēm, lai pienāktu laiks, kad šī paaudze dzied Latvijas valsts himnu.” Vai var pateikt vēl patiesāk?
"Pie viņiem nāca klāt cilvēki un lūdza pateikt paldies Latvijai, ka tā iemācīja Krievijai celt barikādes."
Piesprauduši saņemto medaļu, cilvēki grib fotografēties pie valsts karoga. Arī tas ir joprojām dzīvā patriotisma apliecinājums. Kaut arī Marina fotografēšanās vietā labprātāk apsēstos zobārsta krēslā, viņa stājas pie valsts karoga kopā ar cilvēkiem, ja viņi tā grib. Jo Marinu zināmā mērā uzskata par barikāžu simbolu. Viņa tiem, kas saņem barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, saka: „Mūsu paaudze savu misiju ir godam izpildījusi. Mūsu bērnība bija Golgātas ceļa iezīmēta, mēs atjaunojām un nosargājām Latvijas valsts robežu, himnu, karogu. Taču mēs nevaram nest triju paaudžu nastu. Nākamajai paaudzei ir citi uzdevumi, varbūt tai vajadzīga sava unikālā medaļa - par jaunu ideju, kā izvest Latvijas valsti uz pareizā ceļa, kā nosargāt valsts tikumību. Varbūt tā būtu medaļa par vēlēšanu sistēmas maiņu?” retoriski vaicā Marina. Viņa ļoti cer, ka nākamā paaudze Latvijas valsti spēs nosargāt tā, kā viņas paaudze to nosargāja 1991. gadā.
Baltija pamodās, Krievija uzbudinājās uz īsu brīdi
Kā krieviete Marina Kosteņecka kļuvusi par Latvijas barikāžu simbolu? Atbildot uz šo jautājumu, viņa klusējot parāda rindas, kas rakstītas uz viņas 2007. gadā izdotās grāmatas „Lēti pārdodu klaunu” vāka: „Es lepojas ar to, ka, būdama sava tēva - desmit gadu gulagā nosēdējušā krievu inteliģenta - meita, esmu apbalvota Latvijā ar vilnas zeķu pāri, kurā ieadīti tautiskie raksti. Atmodas laikā kādā no lauku klubiem šīs zeķes man pasniedza veca sieva. Viņas slimajām, uztūkušajām kājām uzkāpšana uz skatuves sagādāja lielas pūles. Palika prātā vārdi, kurus latviešu zemniece sacīja nevis mikrofonā, ne zālei, bet intīmi, no sirds uz sirdi tieši man: „Savu nometņu laiku es nosēdēju turpat, kur jūsu tēvs - Vorkutā. Lai jums manā dzimtenē nekad nesalst kājas.” Šī grāmata ir mana mūža paldies Latvijai par to zeķu pāri.” Visa Marinas dzīve ir paldies Latvijai par iespēju piedzimt un dzīvot kā savējai šajā zemē.
„Laikam sirdsapziņa man gēnos iedzimta. Kopš dzimšanas es – izsūtītā meita – biju padomju varai nepareizā, varbūt tieši tāpēc Latvijas tautas saprastā,” viņa piebilst un atgādina, ka starp tiem, kas nostājās Latvijas Tautas frontes pusē gan 1991. gada janvāra barikādēs, gan augusta puča laikā, bija ne tikai latvieši. Krievi bija ne tikai tie, kas okupēja un izsūtīja, bet arī tie, kas bija kopā ar latviešiem pārbaudījuma brīžos.
Marina atgādina arī varbūt neērtu, taču nepārprotamu patiesību: par Latvijas neatkarības atgūšanu mēs būtu maksājuši daudz lielāku cenu, ja janvārī dumpīgās Baltijas pusē nenostātos „Demokrātiskā Krievija” - politiskā kustība, kuras vadībā Maskavā bija starpreģionālās deputātu grupas locekļi Andrejs Saharovs, Boriss Jeļcins, Jurijs Afanasjevs, Viktors Palms. 1991. gada janvāra traģisko notikumu laikā šie politiķi faktiski jau bija divu parlamentu deputāti vienlaikus - ne tikai PSRS, bet arī Krievijas. Krievijā notika demonstrācijas, atbalstot Baltijas republiku tiesības uz pašnoteikšanos. Apmēram 500 tūkstoši cilvēku izgāja Manēžas laukumā Maskavā ar devīzi „Rokas nost no Baltijas!”. Baltijas republiku brīvību aizstāvēt gatavie deputāti, rokās sadevušies, ar atvērtām deputātu apliecībām, aplenca visu laukumu, un omonieši uz demonstrantiem nesāka šaut. Baltijas atmoda notika ar Krievijas demokrātu līdzdalību. Kā Marinai teicis Jurijs Afanasjevs: „Baltija pamodās, bet Krievija uzbudinājās uz īsu brīdi. Un šai īsajā brīdī Baltijas valstis atguva brīvību.” Arī Maskavā bija barikādes, bija trīs kritušie. Marina un otrs deputāts no Latvijas Andrejs Eizāns piedalījās viņu bērēs, un pie viņiem nāca klāt cilvēki un lūdza pateikt paldies Latvijai, ka tā iemācīja Krievijai celt barikādes. „Lielā Krievija mācēja mazajai Latvijai pateikt paldies, bet Latvija Krievijai – nē. Tajās bērēs vienīgi Latvijai nebija vainaga kritušajiem,” atceras Marina.
Atvadoties Marina Kosteņecka vēlreiz atgādina nesaukt viņu par barikāžu varoni. „Es to kopējo „baļķi” nesu citā vietā,” viņa saka. Viņa un citi PSRS Augstākās padomes deputāti no Tautas frontes brauca uz Maskavu šķirt nelikumīgo Latvijas un PSRS laulību. Un tieši tur – Maskavā – 1989. gadā bija izcīnīta Latvijas un Krievijas demokrātu Ziemassvētku kauja, panākot Molotova un Ribentropa pakta slepeno protokolu atzīšanu. Tas bija viņu „baļķis” Latvijas neatkarības cīņas talkā. Taču Marinai laimējās arī būt kopā ar Latvijas barikāžu varoņiem un palikt par viņu varonības liecinieci.
