Cik cilvēku piedalījās 1991.gada janvāra barikādēs? Cik bija barikāžu dalībnieku? Precīzu skaitu ne toreiz, ne tagad neviens nenosauks. Kopš pirmās barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes pasniegšanas 1996.gada janvārī tās kopumā saņēmis 31 161 Latvijas neatkarības aizstāvis.
1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums, kas izveidots, lai godinātu aktīvos Latvijas neatkarības aizstāvjus par 1991.gada janvārī un augustā parādīto drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī tām personām, kuras barikāžu dalībniekus atbalstīja morāli un materiāli.
Dalībnieki – visa tauta
45 līdz 50 tūkstoši – tik pēc ļoti aptuvenām aplēsēm varēja būt cilvēku, kuri barikāžu aizstāvēšanā piedalījās tieši, lēš Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents un 1991.gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais.
Lai arī trauksmainajās janvāra dienās pirms 21 gada pie ugunskuriem, pie betona bloku grēdām un smagās tehnikas izveidotajiem nocietinājumiem, pie stratēģiski nozīmīgo objektu durvīm pulcējās tūkstošiem aizstāvju, īstais barikāžu dalībnieku skaits ir daudz lielāks – gandrīz visa tauta, izņemot interfrontes apoloģētus, uzskata rakstniece, 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes locekle Marina Kosteņecka.
"Barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu."
Marina Kosteņecka
"Tie, kas uz barikādēm pavadīja savus tēvus, vīrus un dēlus, nezinot, vai viņi atgriezīsies; tie, kas palika mājās kopt lopus un uzturēt saimniecību, kamēr citi piederīgie devās uz Rīgu; tie, kas viņiem gādāja ēdienu un dzērienu; tie, kas nevarēja ierasties, bet dzīvoja līdzi - tie visi bija barikāžu dalībnieki," uzsver rakstniece. Turklāt pie barikāžu aizstāvju loka neapšaubāmi piederot arī tie daudzie demokrātisko pārmaiņu atbalstītāji Krievijā, kuri šajās liktenīgajās dienās izgāja savas valsts ielās ar saukļiem: "Rokas nost no Baltijas!"
Šodien, kad sabiedrību šķeļ valodas referenduma asmens, pieminot 1991.gada janvāri, svarīgākais ir atcerēties un saprast, ka barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu, norāda M.Kosteņecka. Barikādēs gāja dažādu tautību cilvēki, kuriem bija kopīgs mērķis. Un arī patlaban, nobīdot malā mākslīgi radīto ažiotāžu par valsts valodas problēmu, sabiedrības patiesie mērķi ir kopīgi – plaukstoša un demokrātiska Latvija. "Mums patlaban nevajadzētu aizmirst tās gaišās naktis – ne tikai no ugunskuriem, bet arī no cilvēku sirds siltuma," saka rakstniece.
Ar Atmodas enerģiju
Barikādes nebeidzās 1991.gada 20.janvārī Rīgā. To turpinājums ir tā paša gada augusts Maskavā. Daudzi to tagad nezina, bet augusta puča barikādes Maskavā būvēja pēc Latvijas parauga, atgādina M.Kosteņecka. "Pēdējie trīs cilvēki, kuriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu, bija šajās barikādēs kritušie. Un, kad biju viņu bērēs, šo barikāžu aizstāvji teica: bez barikādēm mēs būtu zaudējuši," atceras rakstniece, kura tolaik par Latvijas neatkarību cīnījās, būdama PSRS Augstākās padomes deputāte no Latvijas.
"Barikādes nebija latviešiem pret krieviem, bet visiem pret totalitāro režīmu."
Marina Kosteņecka
Ne viss ir pasakāms, gluži pareizi apgalvojot, ka Trešā atmoda izraisīs un izraisīs jautājumus, kā arī ietekmēs mūsu ikdienu vēl ilgi, barikāžu laika tālejošo dimensiju uzsver arī toreizējais Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns, kurš 13.janvāra rītā pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā.
"Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Tādi vienoti, patriotiski, pat svēti kā toreiz mēs labprāt dzīvotu šodien arī sadzīvisko raižu pasaulē, bet nesanāk," iesaistoties Trešās atmodas notikumu liecības apkopojošā Barikadopēdijas fonda valdes darbā, pauž D.Īvāns. Viņš norāda: "Līdz Atmodas garīgam pietuvinājumam vēl garš, nogurdinošs ceļš ejams, un tagad svarīgākais ir tajā neapstāties. Tādēļ tik svarīgi joprojām izmantot Atmodas kodolreaktorā akumulēto enerģiju, meklēt jaunus ceļus, lai piekļūtu barikāžu laikā uzkrātajiem tautas garīgā un morālā spēka krājumiem."
Par tēvzemi – vienmēr!
Pieminot barikādes, teju ik gadu līdztekus to dienu notikumu atcerei izskan arī vilšanās par nepiepildītajām cerībām, kas lolotas, Latvijai atgūstot neatkarību. Domājams, nevienam nav svešs šādās reizēs paustais viedoklis: ja šodien būtu jāaizstāv valsts neatkarība, uz barikādēm vairs neietu.
Pēc revolūcijām vienmēr ir kādi, kas jūtas vīlušies, norāda M.Kosteņecka. "Taču katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr un jebkādos apstākļos liks iet aizstāvēt savu zemi tai bīstamā brīdī. Tas ir vēsturiski pierādījies," uzsver rakstniece. Latviešiem 20.gadsimtā tādi brīži bijuši vairakkārt, un ikreiz tauta ir cēlusies cīņai - Ziemassvētku kaujas, Brīvības cīņas, arī Atmoda ar tās kulmināciju 1991.gada janvāra barikāžu dienās.
"Katrai tautai asinīs ir ierakstīts kaut kas tāds, kas tai vienmēr liks iet aizstāvēt savu zemi."
Marina Kosteņecka
1918.–1920.gada Latvijas Brīvības cīņām barikāžu laiku pielīdzina arī 1991.gada barikāžu muzeja direktors R.Zaļais. Viņš nešaubās: lai gan ļaužu prātus māc ikdienas rūpes, neatkarība un demokrātija kā vērtības nekur nav zudušas, un, ja valstij rastos patiesi nopietns apdraudējums, tas sabiedrību spētu saliedēt pretsparā. Ja rastos tāda nepieciešamība, ļoti daudzi Latvijas ļaudis nekavētos doties uz barikādēm, un jaunā paaudze, kura pati nav pieredzējusi barikādes, visticamāk, būtu pirmie, kas turp aizietu, ir pārliecināta M.Kosteņecka. D.Īvāna vārdi šo viedokli apstiprina: "Laiks apzināties, ka jau pasenie notikumi uz mūžiem ierakstījušies Latvijas valstiskajā apziņā."
Nespējot samierināties ar Baltijas valstu neatkarības centieniem, 1991.gada janvārī PSRS mēģināja pārņemt tās savā kontrolē. Pirmo triecienu saņēma Lietuva, kad 12.janvāra naktī padomju militārās vienības, nogalinot 14 un ievainojot vairāk nekā 100 cilvēku, uzbruka televīzijas tornim Viļņā. Reaģējot uz šiem notikumiem, Rīgā un Tallinā parlamenta un valdības un svarīgāko iestāžu aizstāvībai cilvēki sāka celt barikādes. Cilvēku upuri Viļņā un pēc tam arī Rīgā izraisīja plašu sašutuma vilni pasaulē un padomju vadībai nācās atkāpties no saviem nodomiem varu Baltijas valstīs pārņemt vardarbīgā ceļā.
