Pāršķirstot avīzi „Vakaro žinios”, izlasīju visai optimistisku virsrakstu – „Bet mēs dzīvojam labi”. Pakroja rajona zemniece atsūtījusi sava dēla, otrās klases audzēkņa, sacerējumu, par kuru viņš esot saņēmis skolotājas uzslavu.
„Man apnicis, ka televīzijā visu laiku tikai saka: krīze un krīze. Es nesaprotu, ko šis vārds nozīmē, jo mēs dzīvojam labi. Mūsu gotiņa dod daudz piena. Mamma no rītiem pienu vairs neved uzpircējam. Viņa saka - par maz maksājot. Tāpēc mums mājās vienmēr ir krējums un sviests. Un piens.
Mūsu pagrabs ir pilns ar kartupeļiem. Visu rudeni rakām. Tētis teic, ka nezina, kur tos kartupeļus likt. Par kartupeļiem maz maksā. Mamma bieži vāra kartupeļu biezputru un cep kartupeļu pankūkas.
"Varbūt mēs pārāk bieži satraucamies par to, ko zaudējam un ko mēs vēl varētu zaudēt, un aizmirstam priecāties par to, kas mums ir?"
Mana mamma strādā ārzemju firmā, ne lietuviešu. Es ar mammu lepojos. Tagad ir labi strādāt pie ārzemniekiem. Mamma strādā pie dāņiem. Viņi mūsu ciemā uzbūvēja lielu cūku fermu. Mamma baro cūkas.
Mans tētis arī strādā ārzemju firmā. Viņš ir traktorists vāciešu kooperatīvā.
Kad izaugšu, tad arī es strādāšu tajā firmā. Būšu traktorists. Mans brālis arī. Mums patīk dzīvot Lietuvā, un mēs nebēgsim uz kādu tur Īriju vai Spāniju. Mēs šeit esam saimnieki.”
Varbūt mēs pārāk bieži satraucamies par to, ko zaudējam un ko mēs vēl varētu zaudēt, un aizmirstam priecāties par to, kas mums ir?
