Tādu sūdzību šovasar saņēma valsts a/s „Latvijas valsts ceļi” (LVC). Runa ir par atkritumu kalnu (redzams fotoattēlā, gan ne tik liels kā citkārt) automašīnu stāvlaukumā Vidzemes šosejas malā netālu no Siguldas. Jā, cilvēkiem vismaz no tā dēvētajām vecajām Eiropas Savienības valstīm patiešām grūti iedomāties, ka šo izgāztuvi ap LVC novietoto atkritumu konteineru izved divas reizes nedēļā, bet apkārtne sakopta noturas labi ja stundu: iedzīvotāji šeit atraduši ērtu vietu, lai atbrīvotos no visa liekā, kas mājsaimniecībā sakrājies. Konteinera sabiedrībā redzēti dīvāni, ledusskapji, televizori, paklāji, stādu kastes, par atkritumu maisos sapakotajām mantām nerunājot.
Ceļa malā - liellopu galvas un veci tepiķi
Kā stāsta LVC valdes priekšsēdētāja vietnieks Aldis Lācis, uzņēmums, rūpējoties par to, lai autobraucējiem būtu kur izmest ceļojuma laikā uzkrātos atkritumus, visā valstī aptuveni simts mašīnu stāvlaukumos novietojis atkritumu konteinerus. Kas no tā ir sanācis? Simts izgāztuves mājsaimniecību un mazā biznesa atkritumiem. Piemēram, vienā no stāvlaukumiem LVC nācies savākt pusotras tonnas liellopu galvu.
„Mēģinājām konteineru saturu stāvlaukumos šķirot, bet tas nav iespējams, jo apkārt sagāzto atkritumu dēļ tiem nav iespējams piekļūt. Turklāt situāciju vēl sliktāku padara nelegālie šķirotāji, kas, meklējot sev noderīgas mantas, maisu saturu izvanda plašā apkārtnē.”
LVC atkritumu savākšanai tērē arvien vairāk naudas. 2005. gadā šim nolūkam bija jāatvēl 192 tūkst. latu, bet pērn izdevumi sasniedza 1,3 miljonus. Šā gada sešos mēnešos atkritumu savākšana jau izmaksājusi 492 tūkstošus latu. „LVC apsaimniekotās stāvvietas ir starpposms starp atkritumiem, kuri citādi nonāktu mežā. Tā daļa, ko mums izdodas pārtvert. Talkās ļoti labi redzam, kas tiek izmests mežā,” saka A. Lācis. Līdzīgi ar iedzīvotāju atstāto „mantojumu” cīnās valsts a/s „Latvijas valsts meži”.
"Vienā no stāvlaukumiem LVC nācies savākt pusotras tonnas liellopu galvu."
LVC nervi nav izturējuši. Atkritumu konteiners no Siguldas pievārtes stāvlaukuma nu aizvākts. Taču... melno maisu (tas jau vēl solīdi) un visādu citādu izmešu kaudze joprojām aug tilpumā. Maisus un kastes redz kraujam laukā no džipiem un visādām citādām smalkām mašīnām, neba nabaga radinieki te piestaigā ar savām kulītēm. Starpposms ir likvidēts, un A. Lācis paredz, ka šie atkritumu kalni turpmāk var nonākt mežā. Tā, kā tas jau tagad ir Vidzemes šosejas malā pie Garkalnes. Un nelīdzēs te nekādas talkas reizi gadā!
Kādēļ esam tik cūcīgi?
Ar skumjām atliek vien atsaukt atmiņā mazos Lietuvas ciemus, kur pat dažu simtu cilvēku apdzīvotā centriņā dižojas krāsaini dalīto atkritumu konteineri, par tādām atpūtas vietām kā Nida vai Palanga nemaz nerunājot. Līdzīga aina paveras Igaunijā, tikko šķērsota Latvijas robeža. Kādēļ mēs Latvijā esam tik cūcīgi?
Kā pirmo faktoru apsaimniekošanas speciālisti min mūsu iedzīvotāju kultūras trūkumu un mazizglītotību vides lietās. Kur ejam, tur visu aiz sevis atstājam. Ātrās pārtikas iepakojumus, izdzertās PET un stikla pudeles, piekakātus pamperus, „nobeigušos” akumulatorus un vecas riepas upju un ezeru krastos, kur nupat esam piknikojuši, bet vecas gultas un televizorus stiepjam uz mežu. Nepaslinkojam, piemēram, uz Biķernieku mežu Rīgā aizšķūrēt pat vecus auto.
Varbūt galvā iegriezt „pareizās skrūves” patiešām palīdzēs vides sakopšanas talkas, kas ik gadu vēršas plašumā? Bet tie, kas mēslo, tajās diezin vai piedalās. Otrkārt, kā zināms, audzināšana tomēr sākas ģimenē. Ja tēvs un māte izlietotos jogurta trauciņus un čipsu iepakojumus atstās tur, kur iztukšojuši, un nevīžos tos ielikt atpakaļ mugursomā, to nedarīs arī viņu bērni. Tad kā ar to cīnīties? Varētu domāt – ar sodīšanu. Bet uzreiz ir skaidrs, ka vides inspektoru mums ir par maz, no šīs puses palīdzību, šķiet, nav ko gaidīt.
Tikmēr trauksmi par Latvijas grimšanu atkritumos ceļ sabiedriskās organizācijas un mēģina kaut kā šo problēmu kustināt uz priekšu. Domubiedru grupa „Tīri meži” 29. septembrī sadarbībā ar Vides ministriju bija sarīkojusi plašu diskusiju „Kā panākt, lai atkritumi nenonāktu Latvijas dabā?”.
„Kamēr atkritumu radītāju, t.i., iedzīvotāju (vienalga – mājās vai darbā), apziņas un informētības līmenis pieļaus, ka atkritumi ir novietojami Latvijas dabā, sabiedrības, valsts, pašvaldību un apsaimniekotāju pūles atkritumu sistēmas sakārtošanā būs nepietiekamas. Būs jārīko talkas, konferences un diskusijas apzinīgajiem līdz bezgalībai. Jo valsts un reģionālie plāni, poligoni, šķirošanas cehi un dalītās vākšanas konteineri, likumi, saistošie noteikumi un līgumi der tikai apzinīgiem un informētiem. Vai mēs zinām, cik liela daļa viņu ir un cik daudz - to otro? Vai mēs zinām, kas jādara, lai otrie kļūtu par pirmajiem? Vai mums ir resursi (cilvēki, nauda un laiks) tam, lai paveiktu uzzināmo? Ļoti svarīgi būtu integrēt vides mācību skolās jau jaunākajās klasēs.” Tādi ir daži grupas „Tīri meži” secinājumi pēc diskusijas.
"Ar skumjām atliek vien atsaukt atmiņā mazos Lietuvas ciemus, kur pat dažu simtu cilvēku apdzīvotā centriņā dižojas krāsaini dalīto atkritumu konteineri."
Skaidrs ir tas, ka nekas nav skaidrs. Bet viens gan – ja Latvijā spētu izveidot tādu kontroles un soda sistēmu, kas dabas piesārņotājus „sistu ar latu”, tad situācija noteikti uzlabotos dažu mēnešu laikā. Tā mums ir – vieni tērē miljonus, lai dabā izsētos atkritumus kaut cik savāktu, bet citiem nav naudas, lai kaitniekus pieķertu (kas, protams, nav viegli!) un sodītu. Katrai iestādei, katram resoram sava latu plūsma un gultne, kam nav lemts satikties.
Kā viss notiek vai nenotiek
Atkritumu apsaimniekošanu mūsu valstī regulē virkne likumu:
- Atkritumu apsaimniekošanas likums;
- Iepakojuma likums;
- Nolietotu transportlīdzekļu apsaimniekošanas likums;
- likums “Par piesārņojumu”;
- Dabas resursu nodokļa likums;
- likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”;
- Ministru kabineta noteikumi un ieteikumi.
Arī birokrātiskās kompetences ir reglamentētas. Kā norāda Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere, Vides ministrijas vai tās pilnvarotās institūcijas kompetence ir šāda:
- izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu un atkritumu apsaimniekošanas reģionālos plānus;
- koordinēt atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna īstenošanu;
- sagatavot normatīvo aktu projektus atkritumu apsaimniekošanas jomā;
- apkopot informāciju par atkritumu apsaimniekošanu;
- koordinēt un organizēt bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, kā arī veikt bezsaimnieka bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;
- organizēt nacionālās nozīmes bīstamo atkritumu pārstrādes objektu, kā arī sadedzināšanas iekārtu un poligonu ierīkošanu un apsaimniekošanu;
- koordinēt sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanu;
- nodrošināt ar atkritumu apsaimniekošanu saistītās informācijas sniegšanu sabiedrībai, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām.
Savukārt vietējās pašvaldības veic šādus pienākumus:
- organizē sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem savā administratīvajā teritorijā;
- izdod saistošus noteikumus, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, savas administratīvās teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu;
- var ieguldīt līdzekļus atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē un uzturēšanā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas plāniem;
- organizē atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā;
- izvēlas komersantu, kurš veiks sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā tādā kārtībā, kāda noteikta iepirkumu regulējošos normatīvajos aktos, organizējot iepirkuma procedūru par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu noteiktā zonā;
- slēdz līgumu ar iepirkuma procedūras rezultātā izraudzīto sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, kurš saņēmis sadzīves atkritumu apsaimniekošanas atļauju;
- informē savas administratīvās teritorijas atkritumu radītājus par šīs teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās un par sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, ar kuru tā noslēgusi līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā.
Valsts vides dienesta un tā reģionālo pārvalžu pienākums ir izdot un saskaņot atļaujas, tehniskos noteikumus un citus administratīvos aktus dabas resursu izmantošanai un piesārņojošo darbību veikšanai, kā arī pildīt plašas kontroles funkcijas:
- kontrolēt atkritumu rašanās vietas (mājsaimniecības, ražošanas un tirdzniecības vietas u.c.);
- kontrolēt atkritumu apsaimniekotājus;
- kontrolēt atkritumu izgāztuves un poligonus;
- kontrolēt nelegālu atkritumu apsaimniekošanu un izgāšanu dabā.
Kontroles funkcijās paredzēts iesaistīt arī iedzīvotājus, lai tie ziņotu un liecinātu par vides piesārņošanas gadījumiem, kā arī organizēt sabiedrisko vides inspektoru darbību.
Saņemoties pacietību un to visu izlasot, top skaidrs – ja katrs izdarītu to, kas sarakstīts, Latvijai nevajadzētu grimt atkritumos. Protams, zināma atlaide būtu jādod uz iepriekš minēto nacionālo psiholoģisko īpatnību rēķina.
Kur paliek atkritumi no privātmājām un vasarnīcām?
Tam, ka valsts pārvēršas par sadzīves atkritumu izgāztuvi, ir viens gluži reāls iemesls: iedzīvotāji (galvenokārt individuālās mājās, vasarnīcās, vasaras mājās dzīvojošās mājsaimniecības) ar atkritumu apsaimniekotājiem vispār nenoslēdz līgumus par atkritumu izvešanu vai noslēdz par tik mazu tilpumu, ka atlikušais vai nu jāber daudzdzīvokļu māju konteineros, vai mežā.
To iepriekš minētās diskusijas kopsavilkumā norāda arī domubiedru grupa „Tīri meži”: „Lielākā problēma ir tā, ka pašreizējie pašvaldību saistošie noteikumi nenodrošina, lai visām mājsaimniecībām un uzņēmumiem būtu līgums par atkritumu apsaimniekošanu. Visadekvātāk par radītajiem atkritumiem maksā daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji. Diemžēl privātmāju iemītnieki noslēdz līgumus par daudz mazāku atkritumu apjomu nekā rada patiesībā.
"Ja katrs izdarītu to, kas sarakstīts, Latvijai nevajadzētu grimt atkritumos."
Katram iedzīvotājam ir jāsaprot, ka rada aptuveni 250 kg atkritumu gadā.
Pašvaldībām būtu jāpieņem jauni atkritumu apsaimniekošanas saistošie noteikumi, kuros jāiekļauj minimālie atkritumu daudzumi jeb normas pa atkritumu radītāju grupām, un šie daudzumi būtu iekļaujami atkritumu apsaimniekošanas līgumos. Nav pieļaujama situācija, ka, piemēram, trīsstāvu privātmājai, kurā dzīvo četri cilvēki, līgums ir tikai par neliela konteinera izvešanu vienreiz mēnesī. Pašvaldībām arī stingrāk jākontrolē līgumu esamība, jo nav pieļaujams, ka mājsaimniecībai vispār nav šādu līgumu. Būtu jāveicina arī bioloģiski sadalāmo atkritumu kompostēšana. Mājsaimniecībām, kuras to dara, atkritumu apsaimniekošanas līgumā paredzēto izvedamo atkritumu apjoms var būt par 50% mazāks.
Atkritumu apsaimniekotājiem būtu jārada iespēja iedzīvotājiem šķirot atkritumus, kā arī regulāri nodot lielgabarītu un bīstamos atkritumus. Ja šādas iespējas nav, šī atkritumu grupa nonāk dabā.”
Kurp kravu vedīs „lētais” atkritumu apsaimniekotājs?
Nav Latvijā daudz vietu, kā, piemēram, Bauska, kur pilsētā ir labi organizēta dalītā atkritumu apsaimniekošana, ko veic pašvaldības kapitālsabiedrība SIA „Vides serviss”, un pilsētā arī rūpīgi seko, lai mājsaimniecības noslēgtu līgumus par atkritumu izvešanu samērīgā apjomā. Bauskas pilsētas pārvaldes vadītājs Jānis Mičulis gan saka, ka pēc novada izveidošanas, kad pilsētai pievienoti astoņi pagasti, būs gana daudz pūļu un tēriņu, lai atkritumu apsaimniekošanu nodrošinātu arī šajās lauku teritorijās.
Tā ir tad, ja atkritumu apsaimniekotājs pašvaldībai gadījies priekšzīmīgs. Taču ļoti bieži ir pretēji: iepirkumu konkursos slēdzot līgumus par zemāko pakalpojuma cenu, pašvaldības nereti iegūst partnerus – atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumus, kas savus pienākumus pilda tikai simboliski. Tam pievērsta uzmanība arī diskusijas „Kā panākt, lai atkritumi nenonāktu Latvijas dabā?” kopsavilkumā.
„Pašvaldību un apsaimniekotāju savstarpējos līgumos ir jābūt noteiktai objektīvai cenai par to, cik izmaksā atkritumu izvešana. Nedrīkst būt situācija, ka atkritumu izvedējs piedāvā cenu par atkritumu izvešanu, kas ir zemāka par to, kāda nepieciešama, lai atkritumus noglabātu poligonā. Šajā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka atkritumi tiks vesti uz mežu. Ir arī jādomā par uzņēmumiem, kuri savus ražošanas atkritumus nenogādā poligonos, bet atstāj mežā vai pat ieber ezeros un upēs.
Pašvaldībām vajadzētu dot tiesības noteikt atkritumu apsaimniekošanas nodevu iedzīvotājiem un citām atkritumu radītāju grupām. Tas ļautu racionālāk organizēt atkritumu apsaimniekošanu un panākt, ka visi atkritumi tiktu apsaimniekoti atbilstoši likumam. Līdz šim nodeva nav ieviesta, jo pret to savulaik iebildusi Finanšu ministrija un Saeimas Vides komisija. Šī nodeva veidotu 0,8-0,9 latus vienam iedzīvotājam mēnesī.”
Doma par atkritumu nodevu atkal aktualizējusies. Saka, tad būšot labāk un kārtība lielāka. Vēl labāk būšot, ja ieviesīs atkritumu depozīta sistēmu, kad PET pudeles mainīšot pret naudu.
Bet varbūt tomēr pirms tam vēlreiz kārtīgi pārlasīt iestāžu pienākumu sarakstus un saprast, kur ko dara par lieku vai nedara nemaz? Lai apzinīgs pilsonis, piemēram, Rīgā, bez lielas piepūles un meklēšanas sašķirotā veidā varētu tikt vaļā no tukšām stikla pudelēm, limonādes skārdenēm, avīžu kaudzēm, bet veco kumodi nevajadzētu iznīcināt, vien slepus sadedzinot pagalma stūrī.
