Tādēļ vēlreiz un vēlreiz jāuzsver – pirms iegādāties nekustamo īpašumu, līdztekus visiem iespējamiem dokumentiem, ko uzrāda īpašuma pārdevējs, pircējam ir jāielūkojas vēl citos plānojumos un reģistros. It īpaši situācijās, kad īpašuma cena izrādījusies lētāka, nekā parasti.
Reģistru savietojamība vēl klibo
Patlaban, norisot dažādu ar zemes izmantošanu saistītu datubāzu un reģistru tehniskai savietošanai un savstarpējai pieejai, pat pirms pusgada aktualizēts īpašuma plāns var izrādīties nepilnīgs, jo tajā nav iezīmēta kāda aizsargājamā dabas teritorija. Šī teritorija, tiesa, ir noteikta sen, bet īpašuma plānā šo apgrūtinājumu iezīmē vien tagad. Un, protams, dabas aizsargājamā teritorija uzliek savus īpašus nosacījumus zemes īpašuma turpmākai izmantošanai. Tas īpašniekam nav mazsvarīgi.
Tādēļ būtiski ir aplūkot teritorijas ilgtermiņa plānojumu, lai zinātu, vai pēc desmit divdesmit gadiem pāri izlolotajam augļu dārzam nav iecerēts kāds, piemēram, tranzīta ceļš. Sarkanās līnijas šādā situācijā vēl konkrētā īpašuma plānā varētu nebūt iezīmētas (ja tas nav aktualizēts), kā tas dažam "ātri un lēti" pircējam ir gadījies.
Nopirka kungs skaistu zemes īpašumu pašā šosejas malā. Kad sāka interesēties par privātmājas būvniecību – būvvalde pateica: stop! Nākotnē būvējamai tranzīta šosejai sarkanās līnijas jau iezīmētas, un no nopirktās zemes ārpus tām paliek vien šaura strēmele piecu metru platumā. Kāda tur privātmāja... Tagad kungam tik vien tā prieka no jaunā īpašuma, kā vasarās neļaut zālei augt, lai nesaņemtu administratīvo sodu par ceļmalu nesakopšanu un kūlas vairošanu. Te nu ir "ātrais un lētais" pirkums un labticīga uzticēšanās pārdevējam!
Vēl kāds nepatīkams pārsteigums, kas var atklāties jaunajam īpašniekam, ir piesārņojums. Latvijā jau ir apzinātas gandrīz visas vietas, kuras ir vēsturiski vai potenciāli piesārņotas, jo pašvaldībām tās jāiereģistrē Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā, ko uztur valsts SIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs".
Vairums pašvaldību šo darbu ir godprātīgi veikušas. Tādēļ, pirms likt parakstu uz īpašuma pirkuma līguma, šis reģistrs noteikti ir jāapskata un jāuzzina dati par konkrēto kadastra numuru (ja reģistrs nedarbojas tiešsaistē, sazinieties ar tā uzturētājiem!). Jo, kā stāsta Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Piesārņojuma novēršanas un kontroles daļas vadītāja Daina Ozola, reģistra dati un ieraksta datējums ir nozīmīga detaļa. Ja cilvēks iegādājas (vai atgūst) īpašumu pēc tam, kad vēsturiski piesārņotā vieta ir reģistrēta Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā un īpašniekam ir bijušas visas iespējas par to pārliecināties (jo reģistrs ir publisks), visa atbildība par piesārņojumu var gulties uz jauno īpašnieku. Kaut arī vēsturiski piesārņoto vietu sanācijai var piesaistīt publisko finansējumu, var būt sarežģījumi gadījumā, ja šī zeme ir privātā īpašumā. Publiskā finansējuma atbalsts domāts to vietu sanēšanai, kas ir valsts vai pašvaldību īpašumā vai apsaimniekošanā.
"Ja cilvēks iegādājas vai atgūst īpašumu pēc tam, kad vēsturiski piesārņotā vieta ir fiksēta reģistrā, visa atbildība par piesārņojumu var gulties uz jauno īpašnieku."
VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere piebilst, ka teorētiski visām vēsturiski piesārņotajām vietām būtu arī jāparādās zemesgrāmatu reģistros kā apgrūtinājumiem. Bet ne vienmēr šī informācija tiešām arī tur būs.
Protams, var būt situācijas, kad iegādātajā īpašumā esošais vēsturiskais piesārņojums tiešām nav iepriekš fiksēts un dati reģistrā nav atrodami. D.Ozola skaidro: "Lai noteiktu, ka tas tiešām ir vēsturiskais piesārņojums, ir jāveic izpēte, ko šajā gadījumā finansēs pašvaldība. Tā to var darīt no dabas resursu nodokļa ieņēmumiem vai arī sava Vides aizsardzības fonda līdzekļiem (piemēram, Rīgas pilsētā). Kad būs novērtēts, kas tas ir par piesārņojumu, kad un kāpēc tas var būt radies, tad arī būs skaidrība, vai tas ir vēsturiskais piesārņojums vai ne. Turklāt iedzīvotāji, kas apkaimē ilgi dzīvo, noteikti zina, vai padomju laikā tur bijusi minerālmēslu noliktava, katlumāja, naftas produktu glabātuve, mašīnu traktoru stacija vai kas cits, kas radījis konkrēto piesārņojumu."
Lēti nopirka... naftas atkritumus
Diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad jauniegādātais īpašums ir piesārņots, bet tas nav vēsturiskais piesārņojums, kas palicis mantojumā no padomju laika saimniekošanas. Šādā situācijā cerēt uz publisko finansējumu piesārņojuma sanēšanai ir diezgan naivi un nepamatoti. R.Vesere piekodina: "Ja īpašuma pārdevējs saka pircējam, ka zemi pārdod lēti, jo tur ir atkritumi, bet pēc tam būs iespējams no valsts dabūt naudu to apsaimniekošanai, šādiem apgalvojumiem neticiet! Valsts neapmaksās to, kas valstij nav jāapmaksā un ko kāds ir apzināti piesārņojis."
R.Veseres teiktais ir saistīts ar reālu situāciju. Kāds zemes īpašnieks nepamatoti savulaik īpašumā novietojis lielu daudzumu naftas produktu atkritumu - eļļainas lupatas, mazuta un netīras eļļas atliekas, kas sapildītas metāla mucās un plastikāta maisos. Acīmredzot bijusi doma to visu sadedzināt, bet iecere palika nerealizēta. Tad īpašums lēti pārdots ar visu "bagātību", kas tajā ir. Pircējam apgalvots, ka valsts par zemes attīrīšanu no atkritumiem samaksās, ja ne, tad sanēšanas izdevumus segs iepriekšējais īpašnieks. Tas viss norunāts mutiski, un nekas no šiem apgalvojumiem nav fiksēts pirkšanas un pārdošanas līgumā.
"Publiskā finansējuma atbalsts domāts to vietu sanēšanai, kas ir valsts/ pašvaldību īpašumā vai apsaimniekošanā."
Jaunais īpašnieks, kas šobrīd dzīvo ārvalstīs, savu īpašumu pirms nopirkšanas nav apskatījis. Un tikai pēc tam, kad, ievērojot kaimiņu sūdzības, par bīstamajiem naftas produktu atkritumiem sāka interesēties vides dienesti un policija, īpašnieks sapratis, ko patiesībā ir nopircis. Reizē viņš guvis sāpīgu atklāsmi, jo uz īpašnieka pleciem gulstas ne vien atbildība par draudiem videi, bet arī visi pienākumi un izmaksas, kas saistītas ar teritorijas attīrīšanu. Jāpiebilst, ka gan vides iestādes, gan policija var vērsties tikai pret pašreizējo īpašnieku. Savukārt lēmumu par iepriekšējā īpašnieka vainu un atbildību var pieņemt tikai un vienīgi tiesa.
Neganti dārgs pasākums
Jaunais īpašnieks šobrīd meklē risinājumus samilzušajai situācijai. Viņš ir izrādījis interesi un vērsies vides dienestos ar lūgumu izsniegt dienestu rīcībā esošo informāciju par atkritumiem un apstiprinājis, ka pats atkritumus izvedīs. Būtu jau arī pēdējais laiks, jo pret piegānītās zemes īpašnieku var vērst sankcijas, uzdodot veikt visus atkritumu apsaimniekošanas pasākumus, piesārņojuma novērtēšanu un zemes attīrīšanas darbu, lai novērstu videi nodarīto kaitējumu, kā arī piemērot atbilstošu sodu. Ja īpašnieks nepildītu uzdoto, pēc attiecīgo darbu veikšanas, ko darīs trešā persona pēc vides dienestu iniciatīvas, izdevumu segšanas pienākums, vienalga, gulsies uz zemes īpašnieku.
Īpašniekam ir jārēķinās ar vēl kādu ļoti svarīgu niansi: viss nebeigsies ar atkritumu aizvākšanu, to nogādi pārstrādei vai iznīcināšanai (kas nebūs lēti). Būs jāveic analīzes, lai noteiktu piesārņojumu augsnē. Ja kāda muca būs izrūsējusi, maiss tecējis, tad piesārņotā augsne būs jānorok un jānogādā uz attīrīšanas vietu, kas ir ļoti dārgs pasākums. Līdztekus tam vēl būs jāsamaksā par kaitējumu videi - par to augsnes daļu, ko nevarēs attīrīt. Ar katru soli attīrīšanas procesā izmaksas augs un augs. Un tās, iespējams, vairs nebūs "tikai" tūkstošos, bet izaugs līdz desmitiem tūkstošu latu.
"Īpašuma pircējs iegūst ne vien jaunu īpašumu, bet arī atbildību par draudiem videi."
"Jāteic, ka Latvijā ir diezgan raksturīgi ierīkot "privātās izgāztuves" ar devīzi: mana zeme, ko gribu, to daru. Bet jāpadomā, vai tiešām tas tā ir," uzsver R.Vesere. "Un, lai šādu īpašumu neiegādātos, tas noteikti vispirms ir jāapskata un cītīgi jāizpēta visi pieejamie dokumenti un reģistri."
.JPG)
