Situācijas apraksts vedina domāt, ka runa ir par civiltiesisku strīdu, nevis cilvēktiesībām.  Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām). Savukārt laulāto domstarpības par laulības laikā iegūtas kopmantas sadali šķiršanās procesa laikā ir civiltiesisks strīds, ko regulē Civillikums, Civilprocesa likums un citi normatīvie akti.

Atbilstoši Civillikuma 77. pantā noteiktajam tiesa laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu.

Tātad, ja viens no laulātajiem nepiekrīt šādai kopmantas sadalei, strīds par to ir jāizšķir tiesā. Vēršam uzmanību, ka Latvijas Republikas pamatlikuma - Satversmes – 92. pants noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Civilprocesa likuma 10. pants  paredz, ka lietas izskatīšanas gaitā tiek piemērots t.s. sacīkstes princips, proti, gan prasītājs, gan atbildētājs realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā.

Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa nosaka - katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Tieši tādā pašā veidā atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Ja pierādījumi netiek iesniegti, tad tiesa attiecīgo apstākli vērtē kā nepierādītu.

Tā kā jautājumā ir pieminēta zemnieku saimniecība, pieņemam, ka runa ir par likuma “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieku vai zvejnieku saimniecību” 7. pantu, kurā noteikts - ja individuālo uzņēmumu dibina uz ģimenes kopīpašuma bāzes, pilngadīgie ģimenes locekļi savā starpā noslēdz dibināšanas līgumu.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 23. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-50 par zemnieku saimniecības atsevišķo mantu ir pausta atziņa: ja šāds līgums starp ģimenes locekļiem nav ticis noslēgts, uzskatāms, ka “zemnieku saimniecībai piešķirtā zeme ir zemnieku saimniecības vienīgā dibinātāja atsevišķā manta” un līdz ar to, šķirot laulību, laulātais nevar pretendēt uz otra laulātā vārda reģistrētās zemnieku saimniecības daļu. Vai tādējādi netiek diskriminētas un pārkāptas otra laulātā cilvēktiesības, kurš ieguldījis saimniecības izveidē savus līdzekļus un darbu, lūdzām sniegt komentāru arī Latvijas Republikas Tiesībsargam, kas sniedza šādu atbildi:

“Visupirms būtiski ir atzīmēt, kas ir diskriminācija. Diskriminācija ir atšķirīga attieksme, izslēgšana vai ierobežojums, kam par pamatu ir diskriminētās personas rase, ādas krāsa, tautība, valoda, dzimums, seksuālā orientācija, sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, invaliditāte (veselības stāvoklis), vecums, reliģiskā piederība, politiskā vai cita pārliecība vai citi apstākļi, ja tam nav pamatota un objektīva attaisnojuma vai ja trūkst samērīguma starp sasniedzamo mērķi un izmantojamiem līdzekļiem.

Tiesībsarga biroja skatījumā, aprakstītā situācija, iespējams, ir sarežģīts, bet tipisks ir civiltiesiska rakstura strīds, kur ir izšķirams jautājums par laulāto kopīgo un atsevišķo mantu, kā arī par civiltiesiska (komerciāla) rakstura vienošanās noslēgšanu pagātnē (kam ir juridiska nozīme dalot mantu).

No aprakstītās situācijas neizriet, ka pastāv strīds par kādu no iepriekš minētajām diskriminācijas aizlieguma pazīmēm, kas varētu būt par iemeslu, lai ierobežotu laulātā tiesības. Cik noprotams no situācijas aprakta, viena laulātā tiesības pretendēt uz noteiktu daļu mantas ir tikušas ierobežotas tieši uzņēmuma dibināšanas līguma neesamības dēļ, kas bija noslēdzams, laulātajiem vienojoties, tātad civiltiesiski sakārtojot savas attiecības.

Līdz ar to Tiesībsarga biroja skatījumā šī situācija nav analizējama un vērtējama no diskriminācijas aizlieguma principa aspekta.”