No jautājuma netop skaidrs, cik regulāri bērns uzturas pie sava tēva. Gadījumā ja bērns ikdienā pastāvīgi dzīvo pie Jums, tēvam ir jānodrošina uzturlīdzekļi vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā katru mēnesi, neskatoties uz to, ka dažas dienas atvase pavadījusi arī pie viņa. Šis pienākums izriet no Civillikuma, kā arī no tiesu prakses.

Jēdziens „bērna uzturēšana” saistīts ar Civillikuma 177.panta ceturtajā daļā noteiktajiem kritērijiem. Saskaņā ar tiem bērna uzturēšana ir ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšana, bērna kopšana un viņa izglītošana un audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses, sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Atbilstoši Civillikuma 178.panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērns dzīvo pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai. Turklāt, lai nebūtu tā, ka viens no vecākiem pasaka, ka kaut kādu iemeslu dēļ uzturlīdzekļus nemaksās, Civillikuma 179.panta piektā daļa paredz, ka valstī noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir jānodrošina jebkurā gadījumā neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa.

Turklāt tiesu praksē tiek pieņemts, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs sedz tikai bērna pamatvajadzības un tās objektīvi labāk zināmas ir tam no vecākam, pie kura bērns dzīvo. Ikdienas izdevumi par mājokli, sadzīves pakalpojumiem, pārtiku, higiēnas precēm, veselības aprūpi un citām bērnam ikdienā nepieciešamām lietām nesamazinās, ja bērns īslaicīgi uzturas pie otra vecāka. Bērnam uzturs ir jāsaņem katru dienu un tam jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu fizisko un garīgo attīstību. To nodrošināt ir abu vecāku absolūts pienākums. Līdz ar to šajā gadījumā Jums ir tiesības paļauties uz to, ka bērna tēvs ikdienas aprūpes nodrošināšanai veiks regulārus uzturlīdzekļu maksājumus noteiktā apmērā un laikā.

Vēršam uzmanību, ka likumdevējs ir noteicis arī to, ka abi vecāki uztur bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli (Civillikuma 179.panta pirmā daļa). Tātad, ja vecāku rocība atļauj, ir tikai normāli un pašsaprotami, ja bērniem tiek nodrošināts vairāk par minimumu, kas tiek nodots bērna mātes rīcībā.

Vienlaikus likums neliedz vecākiem savstarpēji vienoties par to, kādā veidā viņi atbilstoši savām iespējām sedz ikmēneša izdevumus bērnu uzturam, lai tiktu nodrošināts iespējami labākais bērnu fiziskai un garīgai attīstībai atbilstoši apstākļiem. Ja vecāki paši savstarpēji par šo jautājumu nevar vienoties – tad strīds par uzturlīdzekļiem jāizšķir tiesā.

Jāņem vērā, ka tiesa nevar noteikt uzturlīdzekļu piedziņu mazākā apmērā par to, kāds noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” (25% vai 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas katram bērnam atkarībā no vecuma).  Savukārt, ja ir spēkā stājies tiesas spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta piektajai daļai tam ir likuma spēks un līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms, neatkarīgi no dažādiem apstākļiem.