Civillikuma 179.panta pirmā daļa noteic abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. No tā izriet, ka vecāki nodrošina sava bērna attīstībai nepieciešamos dzīves apstākļus savu spēju un finansiālo iespēju robežās.

Taču, lai nebūtu tā, ka kāds no vecākiem pasaka - naudas viņam nav un tāpēc arī uzturlīdzekļus nemaksās, ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kādu jānodrošina jebkurā gadījumā. Civillikuma 179.panta piektajā daļā ir teikts: “Minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošināt ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.” Arī Ministru kabineta noteikumos Nr.37 ir lietota vienskaitļa forma, uzsverot katra vecāka individuālu pienākumu nodrošināt katram savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmēru.

Šeit gan jāuzsver, ka tā vecāka, pie kā bērns ikdienā dzīvo, materiālo ieguldījumu tik precīzi nav iespējams izmērīt, jo ikdienā nepieciešamie tēriņi, audzinot bērni, var būt neprognozējami. Tiesu praksē tiek pieņemts, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs nodrošina tikai bērna pamatvajadzības, bet tam vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā vecākam, pie kura bērns ikdienā nedzīvo.

Sīkāks izklāsts par to, kas  ir minimālais uzturlīdzekļu apmērs, pieejams LV portāla skaidrojumā  “Uzturlīdzekļi 2016.gadā: piaug minimālais apmērs”.