Nauda, kas ieskaitīta nepilngadīga bērna kontā, nevar tikt uzskatīta par uzturlīdzekļiem.

Civillikuma 177.pants nosaka - līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Atbilstoši Civillikuma 178.panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērni dzīvo, piemēram, pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai. 

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna uzturam (ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u.tml.), tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu, kas atbilstoši Civillikuma 195.pantam var tikt izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērns sasniedzis 16 gadu vecumu.

Turklāt, ja uzturlīdzekļi tiek maksāti, pamatojoties uz tiesas spriedumu, jāņem vērā, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta piektajai daļai - spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms, ja vien tas Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā nav pārsūdzēts. Tāpēc, ja spriedumā noteikts uzturlīdzekļus pārskaitīt uz otra vecāka kontu, tas tā arī tiesas spriedumā noteiktā kārtībā ir jādara, lai neveidotos uzturlīdzekļu parāds. 

Sīkāk izklāstīts e-konsultācijā par līdzīgu jautājumu „Minimālais uzturlīdzekļu apmērs pamatvajadzību nodrošināšanai”.