Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt nevar.

Jēdziens „bērna uzturēšana” saistīts ar Civillikuma 177.panta ceturtajā daļā noteiktajiem kritērijiem. Saskaņā ar tiem bērna uzturēšana ir ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšana, bērna kopšana un viņa izglītošana un audzināšana, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses, sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Atbilstoši Civillikuma 178.panta otrajai daļai, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Attiecīgi, ja bērni dzīvo pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērnu ikdienas aprūpes nodrošināšanai. Turklāt, lai nebūtu tā, ka viens no vecākiem pasaka, ka naudas viņam nav un tāpēc uzturlīdzekļus maksāt nevar, Civillikuma 179.panta piektā daļa paredz, ka valstī noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir jānodrošina jebkurā gadījumā neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Turklāt jautājums ir par valstī noteikto uzturlīdzekļu minimālo apmēru, proti, līdzekļiem, kas nepieciešami bērnu pamatvajadzību nodrošināšanai. Taču likumdevējs ir noteicis arī to, ka abi vecāki uztur bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli (Civillikuma 179.panta pirmā daļa). Tātad, ja vecāku rocība atļauj, ir tikai normāli un pašsaprotami, ja bērniem tiek nodrošināts vairāk par minimumu.

Tiesu praksē tiek pieņemts, ka objektīvi labāk zināmas bērnu vajadzības ir tam vecākam, pie kura bērni dzīvo. Ikdienas izdevumi par mājokli, sadzīves pakalpojumiem, pārtiku, higiēnas precēm, veselības aprūpi un citām bērnam ikdienā nepieciešamām lietām nesamazinās, ja otrs vecāks pēc savas iniciatīvas ir apmaksājis izklaides (kino, akvaparku) un kultūras pasākumus (teātra, koncerta biļetes) u.tml. Bērnam uzturs ir jāsaņem katru dienu un tam jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu fizisko un garīgo attīstību. Šo ikdienas vajadzību nodrošināšana ir absolūts abu bērna vecāku pienākums. Līdz ar to šajā gadījumā bērna mātei ir tiesības paļauties uz to, ka bērna tēvs ikdienas aprūpes nodrošināšanai veiks regulārus uzturlīdzekļu maksājumus noteiktā apmērā un laikā.

Vienlaikus likums neliedz vecākiem savstarpēji vienoties par to, kādā veidā viņi atbilstoši savām iespējām sedz ikmēneša izdevumus bērnu uzturam, lai tiktu nodrošināts iespējami labākais bērnu fiziskai un garīgai attīstībai atbilstoši apstākļiem. Citādi ir, ja vecāki paši savstarpēji par šo jautājumu nevar vienoties – tad strīds par uzturlīdzekļiem jāizšķir tiesā. Ja bērna māte uzskatīs, ka tēva sniegtais atbalsts bērna uzturēšanā nav pietiekams, viņai ir tiesības sniegt prasību tiesā, neskatoties uz iepriekš panāktu savstarpēju vienošanos, jo bērnu interešu aizstāvība šādā gadījumā vienmēr būs prioritāra.

Jāņem vērā, ka tiesa nevar noteikt uzturlīdzekļu piedziņu mazākā apmērā par to, kāds noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr.37 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”. Savukārt, ja ir spēkā stājies tiesas spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, atbilstoši Civilprocesa likuma 203.panta piektajai daļai tam ir likuma spēks un līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms.

Tātad, ja uzturlīdzekļi tiek maksāti, pamatojoties uz tiesas spriedumu, ir tieši tā, kā rakstāt situācijas izklāstā – bērna tēvam neatkarīgi no papildu izdevumiem bērna vajadzību nodrošināšanai ir jānodrošina uzturlīdzekļi bērna mātei tiesas spriedumā noteiktajā apmērā un kārtībā, pretējā gadījumā veidojas uzturlīdzekļu parāds.