Jā, bērna māte var pieprasīt uzturlīdzekļus maksāt oficiāli.

Bērna tēva iniciatīva pirkt savam bērnam mantas un apģērbu, apmaksāt dažādas aktivitātes un nodrošināt kabatas naudu ir normāla un apsveicama tēva rīcība, taču ir saprotama un pamatota arī mātes vēlme saņemt materiālu atbalstu no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai.  

Civillikuma 177.pants nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu.

Tādējādi uzturlīdzekļi sevī ietver ne tikai apģērbu, aktivitātes un citas jautājumā nosauktās lietas, bet arī samaksu par mājokli, ēdienu, medikamentiem.

Civillikuma 179.pants paredz abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Savukārt atbilstoši Civillikuma 178.pantam, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Tātad, ja bērns dzīvo pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna uzturam, proti, ne tikai apģērbam un izklaidei, bet arī pārtikai, mājokļa izdevumiem u.tml.

Tāpat arī kabatas nauda bērnam nevar tikt uzskatīta par uzturlīdzekļiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna uzturam, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa, veselības aprūpes nodrošināšanai, izglītošanai u.tml. Arī no šāda aspekta raugoties, ja bērns atrodas mātes ikdienas apgādībā, bērna tēvam uzturlīdzekļi bērna uzturam būtu jānodod bērna mātei, savukārt papildu kabatas nauda uzskatāma par tēva brīvo gribu sniegt papildu atbalstu.