Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) administrācijas Juridiskās nodaļas vadītāja Baiba Valentinoviča norāda: „Lai sniegtu atbildi, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai nepieciešami personu (iesniedzēja un parādnieka) dati konkrētās uzturlīdzekļu lietas identificēšanai. Administratīvajā procesā, lai pieņemtu tiesisku lēmumu, iestāde pieprasa papildu informāciju. Tikai no lietas materiāliem ir iespējams sniegt informāciju par faktiem, ar kuriem pamatoti iestādes lēmumi.”

Tādējādi, ja vēlaties saņemt atbildes par konkrēto lietu, ieteicams vērsties personīgi UGF administrācijā.

Ieskatam sniedzam informāciju par prasībām personai, šajā gadījumā bērna mātei, kādas jāievēro attiecībā uz pastāvīgu un deklarētu dzīvesvietu Latvijā, lai varētu saņemt uzturlīdzekļus no UGF.

Ja bērna mātei par labu ir tiesas nolēmums par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna tēva bērna uzturam un tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā atzīta par neiespējamu vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļiem.

Vienlaikus Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1.panta 2.punktā noteikts, ka fiziskā persona, kuras aprūpē ir bērns un kura fonda administrācijai ir iesniegusi iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, pastāvīgi dzīvo un tai ir deklarēta dzīvesvieta Latvijas Republikā.

Ko nozīmē pastāvīga dzīvesvieta Latvijā? Saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 15.panta pirmo daļu uzskatāms, ka persona pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā, ja tā Latvijas Republikā uzturas ne mazāk kā 6 (sešus) mēnešus kalendārā gada laikā.  Personas izbraukšana no Latvijas Republikas uz ārvalstīm, ja tās prombūtne pārsniedz 6 (sešus) mēnešus kalendārā gada laikā, netiek ņemta vērā, ja izbraukšanas iemesls ir saistīts ar medicīniskās palīdzības saņemšanu ārstniecības iestādē, mācībām akreditētā izglītības iestādē vai ar Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu vai militāro dienestu Latvijas Republikas nacionālajos bruņotajos spēkos ārvalstīs. Šaubu gadījumā personas pienākums ir pierādīt, ka tā pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā. 

Līdz ar to, kamēr Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas rīcībā nav faktu par to, ka:

• iesniedzēja pastāvīgi nedzīvo vai viņai nav deklarētās dzīvesvietas Latvijas Republikā;
• parādnieks ir nodrošinājis iesniedzējai uzturlīdzekļus vai uzturlīdzekļu piedziņa no viņa ir iespējama;
• iesniedzēja saņem ārvalstī piešķirtu pabalstu vai citu materiālo palīdzību, kas pēc būtības ir līdzīga Latvijas Republikā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamiem uzturlīdzekļiem, bērna, par kuru tiek veikta uzturlīdzekļu izmaksa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, uzturēšanai;
• iestājies kāds cits no Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 10.panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, kas liedz saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda,

iesniedzējai tiek izmaksāti uzturlīdzekļi parādnieka vietā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, un par tiem aprēķināto likumisko procentu apmērā parādniekam izveidojas parāds pret valsti. 

Ja iesniedzēja ir apzināti sniegusi nepatiesas ziņas, lai saņemtu uzturlīdzekļus vai nav paziņojusi par apstākļiem, kuri ietekmē tiesības saņemt uzturlīdzekļus, UGF administrācija nepamatoti izmaksātās uzturlīdzekļu summas, kas izmaksātas pēc to apstākļu iestāšanās, un likumiskos procentus piedzen no iesniedzējas. Taču šādi apstākļi ir jāpierāda un lēmumi nevar tikt balstīti uz pieņēmumiem. 

Savukārt parādnieka pienākums izmaksāt laika gaitā uzkrājušos parādu bērna uzturam nemazinās. Arī uzturlīdzekļu parādu, kas izveidojies līdz brīdim, no kura uzturlīdzekļu izmaksu sāk veikt  UGF administrācija, un starpību, kas veidojas starp tiesas nolēmumā noteikto uzturlīdzekļu apmēru un no UGF izmaksāto uzturlīdzekļu apmēru iespējams piedzīt, taču nevis valsts, bet prasītājas (bērna mātes) labā, tiklīdz tas ir iespējams. 

Atbilstoši Civillikuma 179.panta otrai daļai pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tas attiecināms arī uz situāciju, ja viens no vecākiem un bērns dzīvo citā valstī. Savukārt, ja uzturlīdzekļi piedzīti tiesas ceļā, atbilstoši  Civilprocesa likuma 203.panta piektajai daļai – tiesas spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms. Tādējādi spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu, ja tas Civilprocesa likuma 203.panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā nav pārsūdzēts, ir spēkā esošs un atbildētājam jāizpilda neatkarīgi no tā, kur prasītāja dzīvo un kādus pabalstus saņem.