Saskaņā ar ANO Bērnu tiesību konvenciju, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likumu bērnam ir tiesības uz drošu, saprotamu un viņa attīstībai atbilstošu vidi. Ja bērns aug latviešu ģimenē un primāri saskaras ar latviešu valodu, ir tikai saprotami, ka viņš galvenokārt sapratīs un runās latviski. Valodas apguve notiek dabiski, un bērns var iemācīties otru valodu, ja tā tiek regulāri lietota viņa vidē, taču tas nav obligāti vai sagaidāms. Šajā vecumposmā pienākums pielāgoties ir pieaugušajam, nevis bērnam.  

Tēva situācija, ja viņš ir Latvijas pilsonis, bet nerunā latviski un neizrāda vēlmi to darīt, var radīt sarežģījumus komunikācijā ar bērnu, īpaši tik agrā bērna vecumā, kad valoda ir galvenais saziņas līdzeklis. Jāņem vērā, ka tikšanās bērnam var būt emocionāli sarežģīta, – viņš pirmo reizi satiek cilvēku, kas tiek iepazīstināts kā tēvs. Ja tēvs vēlas veidot attiecības, viņam būtu jāpielāgojas bērna vajadzībām, tostarp valodas ziņā, vai vismaz jāmeklē veidi, kā komunicēt saprotami, piemēram, ar tulka vai ģimenes locekļa starpniecību.  

Psihologa komentārs, ka pieļaujams runāt jebkurā valodā, ko prot otrs vecāks, var būt balstīts uz ideju veicināt saziņu un attiecību veidošanos, tomēr tas ignorē faktu, ka bērnam var būt grūti saprast svešu valodu, kuras nav viņa ikdienas vidē.  

Ideālā gadījumā tēvam jāpielāgojas bērna valodas prasmēm, piemēram, apgūstot pamata frāzes latviešu valodā vai izmantojot neverbālu komunikāciju, lai veidotu saikni.