Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 62. pantu aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā ir īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. 

Aizturēšana ir personas brīvības atņemšana uz laiku līdz 48 stundām bez izmeklēšanas tiesneša lēmuma, ja pastāv Kriminālprocesa likuma 264. pantā noteiktie aizturēšanas nosacījumi. 

Savukārt aizturētā statusu persona iegūst ar faktiskās aizturēšanas brīdi, bet zaudē trīs gadījumos: 

• kad kriminālprocesu izbeidz kopumā vai pret konkrēto personu;
• ja personu atzīst par aizdomās turēto vai apsūdzēto; 
• ja personu atbrīvo no īslaicīgās aizturēšanas vietas un neatzīst par aizdomās turēto vai apsūdzēto (persona iegūst personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statusu). 

Vairāk informācijas par aizturētā statusu var lasīt LV portāla skaidrojumā Aizturētā, aizdomās turētā un apsūdzētā statuss. Ar ko tie atšķiras?. 

Aizturētajam ir šā likuma 60.² pantā noteiktās pamattiesības, kā arī tiesības, kas noteiktas likuma 63. pantā.  

Saskaņā ar likuma 268. panta pirmo daļu procesa virzītājam nekavējoties, bet ne vēlāk kā 48 stundu laikā jāizlemj par aizturētā atzīšanu par aizdomās turēto vai apsūdzēto un par drošības līdzekļa piemērošanu. 

Saskaņā ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 5. panta ceturto daļu īslaicīgās aizturēšanas vietu drīkst apmeklēt: 

1) Kriminālprocesa likumā paredzētās personas procesuālo darbību veikšanai; 

1¹) Kriminālprocesa likumā noteiktie nepilngadīgā aizturētā tuvinieki; 

2) valsts un starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju pārstāvji; 

3) neatliekamās medicīniskās palīdzības un avārijas dienestu darbinieki; 

4) diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības pārstāvji. 

Līdz ar to aprakstītajā situācijā minētajai personai šādas tiesības nav paredzētas.