Vispārēji Civillikuma 100. pants noteic, ka viena laulātā manta neatbild par otra laulātā saistībām. Ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz otra laulātā atsevišķo mantu, tad pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no piedziņas. Atbilstoši Civillikuma 91. pantam manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā (piemēram, dāvinājums), ir uzskatāma par laulātā atsevišķu mantu. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes grāmatās.  

Taču mantas dāvinājums ar mērķi izvairīties no kreditoru prasībām nebūs risinājums, jo Civillikuma 1927. pants nosaka: manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, nevien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši.  

Tas nozīmē – ja nevarēsiet izpildīt savas saistības un kreditors vērsīsies ar prasījumu par parāda piedziņu, tad, konstatējot, ka dāvinājums ir veikts laikā, kad jums bija parāds un jūs nespējāt parādu atmaksāt, kreditors varētu vērst piedziņu arī uz trešajai personai uzdāvināto īpašumu. 

Tāpat Augstākā tiesa ir skaidrojusi, ka laulāto mantas sadalīšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības, arī trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. Laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, nav saistoši trešajām personām. Kreditori un trešās personas var realizēt savas tiesības uz piedziņu, neapstrīdot laulības līgumu un neatkarīgi no laulības līguma noteikumiem, tas attiecināms arī uz dāvinājuma līgumiem (skat. Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 28. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-37).