Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6.pants noteic, ka Latvijas pilsonim, nepilsonim un citām šajā pantā minētajām personām ir pienākums deklarēt Latvijā dzīvesvietu. Tas nozīmē, ka likumā minētajām personām Latvijā ir obligāti jādeklarē sava dzīvesvieta. 

Par dzīvesvietas nedeklarēšanu likumā ir paredzēts sods. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 186.panta otrā daļa paredz: „Par dzīvesvietas nedeklarēšanu - izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz trīssimt piecdesmit eiro.” 

Dzīvesvietas deklarēšanas likums nosaka vairākas iespējas personai, kur tā var deklarēt savu dzīvesvietu, tas nav tikai personas īpašums. Šā likuma 3.panta pirmā un otrā daļa paredz:

Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata. 

Likums neparedz ierobežojumus vai kārtību, cik bieži drīkst vai nedrīkst deklarēt savu dzīvesvietu.  

Dzīvesvietu var deklarēt vienā no diviem iespējamiem veidiem: 

1. tās pašvaldības dzīvesvietas deklarēšanas iestādē, kur atrodas jaunā dzīvesvieta, uzrādot personu apliecinošu dokumentu un iesniedzot dzīvesvietas deklarēšanas veidlapu;
2. elektroniski portālā www.latvija.lv.