Atbilstoši Civillikuma 927. pantam īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Likums neparedz īpašniekam pienākumu informēt savus bērnus par lēmumu atsavināt sev piederošu nekustamo īpašumu. Ja māja tika iegādāta laulības laikā, tad saskaņā ar Civillikuma 90. panta otro daļu mājas atsavināšanai ir nepieciešama mātes laulātā piekrišana. 

Civillikuma 384. pants definē, ka par mantinieku sauc personu, kurai pieder tiesība iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā. Civillikuma 1922. panta pirmā daļa noteic: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Atbilstoši Civillikuma 423. panta pirmajai daļai neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. 

Tātad, ja māja tiks atsavināta uz dāvinājuma līguma pamata, tad pēc mātes nāves pārējie bērnu var pretendēt uz pusi no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma, kas jūsu aprakstītajā gadījumā (ar nosacījumu, ka nav laulātā un citu lejupējo) būtu 1/6 domājamā daļa mājas katram no diviem neapdāvinātajiem bērniem.