Ar dāvinājuma līgumu īpašuma tiesības pāriet apdāvinātajam. Atbilstoši Civillikuma 994. pantam par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Līdz ar to, ja nekustamais īpašums ir nostiprināts zemesgrāmatā uz attiecīgās personas vārda, nav jāvēršas pie zvērināta notāra.   

Dāvinājuma līgums rada prasības apdāvinātajam un noteiktus pienākumus dāvinātājam. Ja dāvinājuma priekšmets ir dzīvoklis (nekustamais īpašums), īpašuma tiesības pāriet ar to nostiprināšanu zemesgrāmatā.   

Civillikums paredz šādus dāvinājuma veidus: dāvinājums, par kuru nekas netiek prasīts pretī; dāvinājums ar uzlikumu, kas paredz, saņemot dāvinājumu, atsevišķus nosacījumus vai līgumā ietvertu pretpienākumu; dāvinājums atlīdzības nozīmē, ko piešķir kā atlīdzību par izdarītajiem pakalpojumiem.  

Vairāk informācijas par darījumu, kas attiecas uz dāvinājumu ar uzlikumu, pieejams LV portālā publicētajā e-konsultācijā.  

Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas. 

Tiesības prasīt un saņemt neatņemamo daļu ietekmē vienīgi tas, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis (nevar saņemt) pat savu neatņemamo daļu.  

Ja dāvinātājs vai nu savas dzīves laikā, vai pēc nāves vienam no neatraidāmajiem mantiniekiem būs nodevis pietiekami daudz mantas, lai tā atbilstu neatņemamās daļas apmēram, prasīt neatņemamo daļu nebūs tiesību; ja ne, tad būs tiesības prasīt neatņemamās daļas izdalīšanu.  

Tātad neatraidāmie mantinieki nākotnē var prasīt un saņemt neatņemamo daļu, ja neatņemamās daļas tiesīgie nav to saņēmuši. Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (skatīt Civillikuma 424. un 425. pantu).