Vēršam uzmanību, ka atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem Valsts policija (VP) nav pilnvarota veikt tiesību normu iztulkošanu (oficiālo interpretāciju), kā arī sniegt praktiskus padomus norādītā jautājuma risināšanā. 

Vienlaikus VP metodiskās palīdzības sniegšanas ietvaros sniedz vispārēju viedokli par normatīvo aktu prasībām. 

Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. 

Atsevišķos gadījumos valsts var ierobežot cilvēktiesības ar leģitīmu mērķi, “lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”, ko nosaka Latvijas Republikas Satversmes 116. pants. 

Tādējādi persona nevar rīkoties patvaļīgi, aizbildinoties ar savām brīvībām, ja tā ar savu darbību vai bezdarbību apdraud citu intereses. Šādos gadījumos policijas darbiniekam ir tiesības vērst personas uzmanību uz personas rīcību, lai nodrošinātu tiesību normās noteikto sabiedrisko kārtību un drošību. 

Likuma “Par policiju” 1. pantā teikts, ka policija ir apbruņota militarizēta valsts vai pašvaldības institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem. 

Savukārt personu pienākums ievērot policijas darbinieka prasības un rīkojumus izriet no likuma “Par policiju” 3. panta trešās daļas: nevienam nav tiesību iejaukties policijas rīcībā, kad tā pilda savus pienākumus, izņemot iestādes un amatpersonas, kuras tieši tam pilnvarojis likums. Policijas prasību izpilde lielā mērā ir saistīta ar policijas darbiniekam noteiktajiem pienākumiem un tiesībām rīkoties attiecīgajā situācijā. 

Sankcijas par iepriekšminēto prasību neievērošanu ietvertas “Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā” un “Krimināllikumā”. 

Likumā “Par policiju” noteikti policijas darbinieka pienākumi un papildpienākumi, kā arī tiesības, kas dotas, lai policija pilnvērtīgi realizētu tai deleģētos pienākumus. 

Lai savlaicīgi, vispusīgi un leģitīmi aizsargātu personu intereses un veiktu attiecīgas skaidrojošas vai procesuālas darbības, policijas darbiniekiem nepieciešams uzzināt likumpārkāpumā (vai noziedzīgā nodarījumā) iesaistīto personu identitāti. 

Respektīvi, jebkura policijas darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika gadījumā, ja pie viņa vēršas personas ar pieteikumu vai ziņojumu par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu, kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei. 

Likuma “Par policiju” 12. panta 1. daļas otrajā punktā noteiktas policijas darbinieka tiesības identificēt personas, tai skaitā pārbaudīt personām, kuras tiek turētas aizdomās par likumpārkāpumu izdarīšanu, personību apliecinošos dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas nepieciešami to tiesību normu ievērošanas pārbaudei, kuru izpildes kontrole un uzraudzība uzdota policijai. 

Personu apliecinošu dokumentu pārbaude ir viens no personas identificēšanas veidiem. Ja persona nevar uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, tad policijas darbiniekam ir iespēja skaidrot identitāti citos pieejamos veidos. 

Vienlaikus jānorāda, ka par “amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu” paredzēta administratīvā atbildība. Turklāt policijas darbiniekiem ir jāievēro prasība, ka dienesta pienākumu pildīšanas gaitā iegūtā informācija izmantojama tikai dienesta vajadzībām. Saņemot informāciju par notikumu vai iesniegumu, policijas darbinieks izvērtēs situāciju, notikuma apstākļus un viņam nepieciešamās informācijas apjomu. 

Ar tiesību aktiem izveido regulējumu un sniedz vadlīnijas policijas pienākumu pildīšanai, tomēr aizvien saglabājas noteikta apjoma operatīvā neatkarība un rīcības brīvība. Ar tiesību aktiem nekad nevar regulēt katru konkrēto situāciju, ar kuru policijas darbinieks var saskarties, piemēram, kuru automašīnu apturēt vai kā reaģēt uz rupju vai provocējošu uzvedību. 

Rīcības brīvība ļauj policijas darbiniekam pielāgot savu reakciju katrai konkrētajai situācijai, ņemot vērā visus katra atsevišķā gadījuma būtiskos faktorus. Bet šī rīcības brīvība arī uzliek policijas darbiniekam pienākumu izrādīt pareizo attieksmi un nopietni apzināties savu atbildību. 

Likums “Par policiju” ļauj policijas darbiniekiem noskaidrot personu identitāti, līdz ar to, kamēr nav pierādīts pretējais, nav pamata uzskatīt, ka personu apliecinošu dokumentu pārbaude ar nolūku identificēt personu ir policijas darbinieka patvaļīga un pretlikumīga rīcība. 

Norādām, ka šo tiesību un brīvību ierobežošana ir pieļaujama, tikai pamatojoties uz likumu un likumā noteiktajā kārtībā. Ikreiz, kad policijai nākas ierobežot personu tiesības un brīvības, policijas darbinieks sniedz tām paskaidrojumu, kurā pamato katru konkrēto ierobežojumu.