Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pants paredz, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Pašvaldības sociālais dienests, ievērojot likuma 5. panta otrajā daļā noteikto, novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam. Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.

Saskaņā ar Civillikuma 188. panta pirmo daļu pienākums uzturēt vecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus un mantas stāvokli.

Ar vēstuli sociālajam dienestam nebūs pietiekami, lai atbrīvotu no pienākuma maksāt par pansionātu. Sociālais dienests šo maksājumu nosaka, pamatojoties uz likumā paredzēto pienākumu maksāt par sociālās aprūpes pakalpojumu pašam klientam un/vai viņa apgādniekiem.

Bērnu tiesas ceļā var atbrīvot no pienākuma uzturēt savus vecākus tikai tad, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez pamatota iemesla ir izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Tas noteikts Civillikuma 188. panta otrajā daļā.

Par pierādījumiem, kas varētu atbrīvot bērnu no pienākuma sniegt finansiālu atbalstu vecāku uzturēšanai, var kalpot tiesas nolēmums par aizgādību tiesību atņemšanu, aprūpes tiesību atņemšanu vai bāriņtiesas sastādītie protokoli. Ja šādu pierādījumu nav, faktus varētu apstiprināt liecinieki, proti, kaimiņi, draugi, skolotājs, ģimenes ārsts, kas zināja situāciju ģimenē un to, ka māte nepiedalījās bērna uzturēšanā un audzināšanā.