Tiesības uz vārda brīvību ir fundamentālas cilvēktiesības, kuras ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā, t. i., ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. 

Jāņem vērā, ka jebkuras tiesības, arī tiesības uz vārda brīvību, nav absolūtas. Tās var tikt ierobežotas normatīvajos aktos vai citos tiesību aktos noteiktajā kārtībā (piemēram, viedokļa paušana, kas satur naida runu, aicinājumu uz vardarbību vai vēršanos pret valsts demokrātisko iekārtu, goda un cieņas aizskarošas informācijas publicēšana, erotiska un pornogrāfiska rakstura datu izplatīšana u. c. var tikt ierobežota un par šādas informācijas izplatīšanu var iestāties normatīvajos aktos noteiktā atbildība).

Vārda brīvība (darbinieka vai amatpersonas) ir vērtējama arī kontekstā ar darba devēja noteiktajiem iekšējās kārtības noteikumiem. Proti, darba devējs ir tiesīgs prasīt no darbinieka (vai ierēdņa/amatpersonas) būt lojālam pret savu darba devēju un publiski nepaust viedokli, kas kaitē darba devēja reputācijai. Šīm prasībām ir jābūt skaidri noteiktām iekšējos normatīvajos dokumentos, un tās var skatīt tikai saistībā ar konkrēto darba devēju.

Proti, ja darbinieks (vai amatpersona) pauž viedokli par citu iestāžu darbību, tas nevar tikt vērtēts kā konkrētā darba devēja reputācijas aizskārums. Savukārt, ja darbinieks (vai ierēdnis) pauž privātu viedokli par savu darba devēju (par iestādi, kurā viņš ir nodarbināts), tad paustajam viedoklim vai faktiem ir jābūt publicētiem tā, lai netiktu pārkāpti iekšējie vai ārējie normatīvie akti.

Minētie ierobežojumi neliedz darbiniekam vai amatpersonai publiski paust viedokli par citu iestāžu (vai pašvaldību) darbību. Jāpiebilst, ka šādas informācijas paušana ir iedalāma divās kategorijās, t. i., “autora viedoklis” un “fakti”.

Publicējot informāciju savā vārdā, autors var sniegt savu redzējumu par kādas iestādes darbu un izteikt kritiku, savukārt, ja autors izsaka kādus faktus apgalvojuma formā, tad viņam ir jāspēj šie fakti pierādīt.

Katrā ziņā gan faktu izklāstam, gan autora viedoklim ir jābūt cieņpilnam un pieklājīgam (lai neradītu risku aizskart godu un cieņu vai reputāciju).

Tāpat jāņem vērā šāds apstāklis – lai persona varētu atsaukties uz informācijas publicēšanu vārda brīvības vai žurnālistikas nolūkā, sabiedrības labumam no publiskojamās informācijai par kādas iestādes darbību ir jābūt lielākam nekā iespējamajam iestādes reputācijas aizskārumam.

Savukārt, ja darbinieka (amatpersonas) rīcībā ir informācija par pretlikumīgām iestādes darbībām, tad viņš var iesniegt informāciju saskaņā ar trauksmes celšanas kārtību.