Atbilstoši Darba likuma 53. panta regulējumam darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi, turklāt darbinieku var nosūtīt komandējumā vai darba braucienā. Savukārt darba līgumā jāietver Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. darbinieka dzīvesvieta un darba vieta (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, tad informācija, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās) vai ta, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu.

Darba likumā nav definēts, kas ir komandējums un darba brauciens, tāpat Darba likumā nav detalizēti regulēts tas, kādā apjomā un kādi tieši darbinieka izdevumi saistībā ar komandējumu un darba braucienu tiek atlīdzināti. Minētais atbilst Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” regulējumam.

Komandējuma definīcija, kas ietverta MK noteikumu Nr. 969 2. punktā, paredz, ka komandējums ir darbinieka ar darba devēja rakstisku rīkojumu apstiprināts brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai ārvalstī (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī) vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī), lai pildītu darba (dienesta) uzdevumus vai paaugstinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju (mācību komandējums). Darbinieku komandējumā darba devējs nosūta ar rīkojumu. Komandējuma ilgumu nosaka darba devējs.

Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 3. punktam par darba braucienu šo noteikumu izpratnē uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).

Tādējādi atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 2. un 3. punktam komandējumi un darba braucieni ir nodalāmi. Komandējumā darbinieks dodas prom no savas pastāvīgās darba vietas, kur tas parasti veic savu darbu, savukārt darba brauciens ir tāds darbs, kas saskaņā ar darba līguma noteikumiem norisinās ceļā vai saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos.

Līdz ar to sākotnēji, lai piemērotu atbilstošo tiesisko regulējumu, būtu jāizvērtē, vai konkrētais gadījums atbilst komandējumam vai darba braucienam. Turklāt darbinieku atšķirīgajām dzīvesvietas pilsētām nevajadzētu ietekmēt apstākļu vērtējumu par to, vai konkrētais gadījums atbilst komandējumam vai darba braucienam. Jebkurā gadījumā norādāms, ka komandējumā, atšķirībā no darba brauciena, darbinieku nosūta ar darba devēja rakstisku rīkojumu un nosūta no darbinieka pastāvīgās darba vietas, nevis dzīvesvietas.

Vērtējot jautājuma iesniedzēja norādītos apstākļus, pirmšķietami jāsecina, ka darbs saskaņā ar darba līguma noteikumiem saistīts ar regulāriem izbraukumiem, tādējādi minētie apstākļi atbilst darba braucienam. Darba braucieniem piemēro speciālās normas, kas noteiktas MK noteikumu Nr. 969 4., 5., 6., 11., 12., 13., 16., 17. un 20. punktā, 25.3., 25.4. un 25.5. apakšpunktā un VI nodaļā. Darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, atlīdzina MK noteikumu Nr. 969 41. punktā noteiktos izdevumus (ja ir iesniegti attiecīgi izdevumus apliecinoši dokumenti), tajā skaitā ceļa (transporta) izdevumus.

Darba organizācijas jautājumi ir darba devēja kompetencē, tajā skaitā organizēt darbinieku darba braucienu un noteikt, vai darbiniekam darba laika sākumā jāierodas uzņēmumā (vai, piemēram, juridiskajā adresē), lai uzsāktu darba braucienu. Tāpat arī iespējams, ka atbilstoši pušu vienošanās līgumam darbinieks darba braucienā brauc ar savā īpašumā vai valdījumā (vai darba devēja) esošu transportlīdzekli atbilstoši darba devēja apstiprinātajam brauciena maršrutam vai arī darbinieks izmanto sabiedriskos transportlīdzekļus. Ar minēto vēršama uzmanība uz to, ka darbinieku dzīvesvietas pilsētu atšķirības ietekmē vien to, kādi izdevumi darbiniekam saistībā ar darba braucienu rodas un attiecīgi atbilstoši MK noteikumos Nr. 969 noteiktajai kārtībai ir atlīdzināmi.