Kā tas ir skaidrots jau iepriekš, Latvijas likumos nomas un īres tiesībās šobrīd valda princips – “pirkums lauž īri”. Izīrētājs vai iznomātājs nekustamā īpašuma īres vai nomas gadījumā savas tiesības tomēr var aizsargāt, uzstājot uz īres vai nomas tiesību reģistrēšanu zemesgrāmatā. Civillikuma 2126. pants vispārēji paredz, ka, ierakstot nomas vai īres līgumu zemesgrāmatās, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešajām personām. Savukārt 2174. pants papildina: kad iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatās. Tādējādi jaunajam īpašniekam ir tiesības vienoties par iepriekšējo īres vai nomas attiecību saglabāšanu, ja īpašnieks to vēlas. Saistošs pienākums turpināt nomas vai īres attiecības jaunajam īpašniekam būs tikai tad, ja nomas vai īres tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā.

Kas attiecas uz dzīvojamo telpu īres tiesībām, tad šī sabiedrībā sociāli jūtīgā nozare jau izsenis ir bijusi pakļauta speciālam regulējumam. Civillikuma 2112. panta piezīme paredz, ka sevišķi noteikumi par izīrējamām telpām atrodas likumā par telpu īri.

Dzīvojamo telpu īres tiesības Latvijā pēdējos gados ir piedzīvojušas būtiskas reformas. Proti, 2021. gada 1. maijā stājās spēkā Dzīvojamo telpu īres likums (turpmāk – jaunais īres likums) un vienlaikus spēku zaudēja likums “Par dzīvojamo telpu īri” (turpmāk – vecais īres likums). Viena no būtiskākajām izmaiņām starp veco un jauno īres likumu ir konstatējama tieši jautājumā par īres līguma spēkā esamību dzīvojamās telpas īpašnieka maiņas gadījumā. Proti, vecais īres likums paredzēja no vispārējā regulējuma atšķirīgu pieeju, ka dzīvokļa īpašnieka maiņas gadījumā īres līgums paliek spēkā (princips – “pirkums nelauž īri”). Toties ar jauno īres likumu likumdevējs dzīvojamo telpu īres tirgus attīstības un dzīvojamo māju būvniecības veicināšanas vārdā veica vēsturisku izšķiršanos, pārejot uz regulējumu, kur dzīvojamo telpu īres līgums dzīvokļa īpašnieka maiņas gadījumā zaudē savu spēku (princips – “pirkums lauž īri”), ja vien īres līgums nav nostiprināts nekustamajam īpašumam atvērtajā zemesgrāmatas nodalījumā (skat. jaunā īres likuma 28. pantu).

Jūsu sniegtajā aprakstā nav minēta precīzāka informācija par strīdus īres līguma slēgšanas laiku, respektīvi, vai šis īres līgums ir slēgts laikā, kad bija spēkā vecais īres līgums (līdz 2021. gada 31. aprīlim), vai laikā, kad jau bija stājies spēkā jaunais īres likums (no 2021. gada 1. maija). Iespējams, šeit ir runa par gadījumu, kad dzīvojamo telpu īres līgums ir ticis noslēgts, esot spēkā vecajam īres likumam, bet īpašuma tiesības uz dzīvokli mainījušās laikā, kad bija spēkā jaunais īres līgums. Jaunais īres likums šādos gadījumos paredz speciālu regulējumu. Proti, jaunā likuma pārejas noteikumu 2. punkts nosaka: ja pēc šā likuma spēkā stāšanās dzīvojamai telpai, par kuras lietošanu līdz 2021. gada 30. aprīlim ir noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, kas nav ierakstīts zemesgrāmatā, mainās īpašnieks, dzīvojamās telpas ieguvējam šis līgums ir saistošs līdz 2026. gada 31. decembrim, bet gadījumā, ja noslēgtā dzīvojamās telpas īres līguma termiņš beidzas laikā līdz 2026. gada 31. decembrim, – līdz līgumā noteiktā termiņa beigām. Turpretī, ja ir celta šo pārejas noteikumu 3. punktā minētā prasība (par dzīvojamās telpas īres līguma ierakstīšanu zemesgrāmatā; šeit – autora piezīme), dzīvojamās telpas īres līgums ieguvējam ir saistošs līdz šā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai, līdz līgumā noteiktajam termiņam vai līdz tiesas nolēmumā noteiktajam līguma beigu termiņam, bet ne ilgāk kā līdz 2036. gada 31. decembrim.