Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs –, vienalga, vai viņi bijuši laulāti vai ne, pēc aizgādības tiesībām ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi jeb bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākumi rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Pēc Civillikuma 177. pantā noteiktā rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, tas ir, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgā un fiziskā attīstība, pēc iespējas atbilstošāk viņa individualitātei, spējām un interesēm, kā arī sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai. Tiesības noteikt bērna dzīvesvietu nozīmē dzīvesvietas ģeogrāfisko un mājokļa izvēli.

Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka kopīga vecāku aizgādība turpinās. Lai gan bērnu  aprūpē un uzrauga vecāks, pie kura bērns dzīvo, jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka svarīgus jautājumus, piemēram, kur bērns dzīvos, mācīsies, māte nedrīkst  izlemt vienpersoniski bez otra vecāka piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus par bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Ja šķiroties ir strīds, kura vecāka ikdienas aizgādībā būs bērns, tas jāizšķir tiesā, vienai no pusēm ceļot prasību par ikdienas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu.

Saskaņā ar Civillikuma 178. panta ceturto daļu vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek noteikta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Atsevišķa aizgādība nav vecāka aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu, kā to paredz normatīvie akti. Tomēr atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt svarīgus lēmumus, kas būtiski var ietekmēt bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Atsevišķu aizgādību bērnam var noteikt, abiem vecākiem vēršoties pie zvērināta notāra un noslēdzot attiecīgu vienošanos notariāla akta formā. Ja vecāki nevar vienoties un pastāv strīds, vienam no vecākiem ir jāsniedz tiesā prasības pieteikums par atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Procesuālā kārtība ir noteikta Civilprocesa likuma 244.³ pantā. Lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, prasības pieteikumu ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo.

Tiesai, taisot spriedumu par aizgādības tiesībām, jāņem vērā bērna intereses un jānoskaidro bērna viedoklis, ja bērns to spēj formulēt. Atsevišķa aizgādība pār bērnu nav nosakāma, ja tas nenodrošina bērna intereses un nepamatoti ierobežo viena vecāka tiesības.