Darba samaksa

Darba likuma 40. panta otrās daļas 6. punktā ir noteikts, ka darba līgumā puses vienojas par darba samaksas apmēru un izmaksas laiku.  

Ievērojot vienlīdzības principu, atbilstoši Darba likuma 60. pantam darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.

Proti, ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt par veikto darbu atbilstošu atalgojumu, kas nolīgta pilna darba laika gadījumā nav mazāks par valstī noteikto minimālo algu, un ir aizliegta diskriminējoša attieksme darba samaksas noteikšanā.

Darba likums neparedz darba devējam obligātu pienākumu pārskatīt nolīgtās darba samaksas apmēru pēc pārbaudes laika, ja puses par to nav vienojušās darba līgumā vai šāda kārtība nav noteikta kādā citā iekšējā dokumentā, piemēram, koplīgumā, darba samaksas un sociālo garantiju nolikumā vai citā dokumentā.

Jautājums par citu darba samaksu būtu risināms pārrunu ceļā, darbiniekam vēršoties pie darba devēja un lūdzot pārskatīt uz darba līguma noslēgšanas brīdi noteikto atalgojumu.

Pārtraukumi darbā

Valsts darba inspekcija ir skaidrojusi, ka pārtraukumi darbā darba devējam jāorganizē atbilstoši Darba likuma 145. pantā noteiktajam.

Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm.

Darba likumā noteikts, ka pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību.

Apkopojot minēto, jāpaskaidro, ka pārtraukumu darbā biežums, ilgums un to izmantošanas kārtība darba devējam jānosaka iekšējā normatīvajā aktā, ievērojot Darba likumā noteiktos vispārīgos noteikumus un nodrošinot vismaz minimālo atpūtas laiku – 30 minūtes. Likumā nav noteiktas prasības pārtraukumu regularitātei vai intervāliem starp tiem, ja pārtraukums tiek dalīts vairākās daļās. Izvērtējot veicamā darba specifiku, attiecīgais jautājums ir darba devēja kompetencē.

Tātad darba devējam ir jānosaka pārtraukumu izmantošanas kārtība, savukārt darbiniekam ir pienākums ievērot darba devēja noteikto pārtraukumu izmantošanas kārtību. Darbinieks nav tiesīgs strādāt pārtraukumos pēc savas iniciatīvas, to nesaskaņojot ar darba devēju.

Tomēr, ja kādai no situācijām iekšējā dokumentā nav noteikta skaidra pārtraukumu izmantošanas kārtība, piemēram, situācijā, kad darbs tiek turpināts pēc darbiniekam noteiktā dienas darba laika, tad darba devējs nav tiesīgs formāli risināt jautājumu par pārtraukumu izmantošanu, piemēram, balstoties uz pieņēmumiem, kā būtu izmantojams pārtraukums šādā situācijā, samazināt darbinieka faktiski nostrādāto darba laiku.

Likumā nav noteiktas prasības pārtraukumu regularitātei vai intervāliem starp tiem, ja pārtraukums tiek dalīts vairākās daļās, – tas jānosaka darba devējam. Tāpat likumā nav noteikta prasība pēc astoņu stundu darba dienas nodrošināt obligātu pārtraukumu, ne īsāku par 30 minūtēm.