Vai Veselības inspekcijas slēdzienu ir iespējams pārsūdzēt? Vai ir vērts iesniegt iesniegumu Veselības inspekcijā? Vai labāk vērsties Ārstniecības riska fondā vai kādā citā instancē? Vai varat komentēt citātus no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notikušās diskusijas “Kas sargās pacientu?”?
“Tālāk problēma ar Iesnieguma likuma piemērošanu ir tāda –, ja pacients vēršas Administratīvajā tiesā ar cerību pārsūdzēt Veselības inspekcijas slēdzienu, tiesa pasaka tikai to, ka Iesnieguma likums neparedz kontrolēt iestādes rīcību, paredz tikai pārbaudīt, vai ir sniegtas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Viss, un tur viņi apstājas! Iesnieguma likuma izpildi kontrolē tikai vienā instancē – šādas sūdzības nevar nonākt līdz Augstākajai tiesai, un tas ir absolūts strupceļš.”
“Tad principā sūdzības iesniegšana Veselības inspekcijā un negatīvas atbildes saņemšana var liegt jebkādu iespēju panākt jautājumā taisnīgumu?”
“Veselības inspekcijas atzinumu, pēc tam to pašu atzinumu liks lietā pārējie, ierobežojot pacienta tiesības arī visās citās iestādēs vai tiesu instancēs. Piemēram, ja pacients gribēs vēlāk prasīt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda, tas pats sūdzības iesniegums būs atkārtoti; ja pacients centīsies situāciju risināt civiltiesiskā kārtībā, atkal tas pats.”
Kur vēl es varu vērsties, ja Veselības inspekcija rīkojas neefektīvi?
Pacienta tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu ir noteiktas Pacientu tiesību likuma 16. panta pirmajā daļā. Ministru kabineta 2013. gada 5. novembra noteikumu Nr. 1268 “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 3. punkts noteic, ka pacients, kas saskaņā ar minētā panta pirmo daļu ir tiesīgs prasīt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, ievērojot minētā panta piektajā daļā paredzētos atlīdzības prasījuma termiņus, aizpilda un iesniedz Veselības inspekcijā atlīdzības prasījuma iesniegumu atbilstoši minēto noteikumu 1. pielikumam.
Atbilstoši minētā likuma 17. panta otrajai daļai Ārstniecības riska fonda līdzekļu turētājs ir Nacionālais veselības dienests, bet par pacientam izmaksājamo atlīdzību no Ārstniecības riska fonda lemj Veselības inspekcija. Veselības inspekcijas lēmumu attiecībā uz šā likuma 16. pantā paredzēto no Ārstniecības riska fonda pacientam izmaksājamo atlīdzību var apstrīdēt Veselības ministrijā. Veselības ministrijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Tātad Veselības inspekcijas lēmumu attiecībā uz atlīdzības prasījuma iesniegumu (nevis iesniegumu (sūdzību) par ārstniecības iestādes rīcības izvērtēšanu) no Ārstniecības riska fonda ir iespējams apstrīdēt Veselības ministrijā kā administratīvo aktu, savukārt Veselības ministrijas lēmumu par apstrīdēto atzinumu pēc tam pārsūdzēt tiesā, turklāt tiesvedība iespējama visās trijās tiesu instancēs.
Atbilstoši patvaļas aizlieguma principam un no tā izrietošajam pamatojuma principam vērtējums par apstākļiem, kuri ietekmē noteikto kaitējuma apmēru, nedrīkstētu aprobežoties tikai ar šo apstākļu uzskaitījumu. Vērtējumam par minētajiem apstākļiem jābūt tik plašam, lai atlīdzības pieprasītājam būtu skaidra šā apstākļa nozīme konkrētajā lietā (Senāta 2020. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. A420172018 (SKA‑790/2020) 16. punkts). Proti, kaitējuma smagums ir jānosaka tā, lai lēmuma adresātam būtu saprotams, tieši kādi apstākļi ir ņemti vērā kaitējuma smaguma noteikšanā, vai un cik būtiski tie ietekmējuši kaitējuma smaguma noteikšanu, to palielinot vai samazinot, bet nevar sagaidīt, ka šie kompleksie apsvērumi būs atspoguļoti precīzā matemātiskā aprēķinā (turpat, 18. punkts).
Izvērtējot iestādes lēmuma par atlīdzības piešķiršanu no Ārstniecības riska fonda tiesiskumu, tiesa savos secinājumos nav aprobežota vienīgi ar iestādes lēmuma tiesiskuma pārbaudi. Vienlaikus būtiski atcerēties –, ja lietas faktisko un tiesisko apstākļu vērtējuma rezultātā tiesa atzīst, ka lietā esošo pierādījumu kopums ir pietiekams, lai nerastos šaubas par iestādes secinājumiem attiecībā uz personai sniegtās veselības aprūpes kvalitāti, tai nav obligāti jāiegūst papildu pierādījumi vai jānosaka ekspertīze. Proti, ja tiesa nekonstatē objektīvus apstākļus, kurus inspekcija, sastādot atzinumu, nepamatoti nebūtu vērtējusi, tai nav jāveic darbības objektīvās izmeklēšanas principa ietvaros (Senāta 2021. gada 27. janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. A420128919 (SKA‑646/2021) 4. punkts).
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
