Valsts darba inspekcijas ieskatā personai, kas ir nodarbināta (ir noslēgts darba līgums), ir tiesības uz darbnespējas lapu apmaksu.

Likums “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” nosaka darba devēja pienākumu apmaksāt darbnespējas lapu ar mērķi kompensēt darbiniekam darba samaksu, kuru viņš būtu saņēmis, ja nebūtu iestājies darbnespējas gadījums. Tātad – neatkarīgi no tā, ka darbiniekam pirmajā darba dienā iestājusies pārejoša darbnespēja, ir jāapmaksā darbnespējas lapa.

Darba devējam ir pienākums veikt darbnespējas lapas A apmaksu likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā noteiktajā apmērā, proti, ne mazāk kā 75% apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80% apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 9 kalendāra dienām. Aprēķinot slimības naudu, jāņem vērā darba līgumā nolīgtā darba samaksa.

Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā. Darba ņēmējiem, kuriem noteikts summētais darba laiks un kuru darba alga nav atkarīga no faktiski nostrādāto stundu skaita konkrētajā mēnesī, darba devējs, ņemot vērā darba (dienesta) specifiku, var noteikt, ka slimības naudu aprēķina par kalendāra darba dienām darbnespējas periodā.

Attiecībā uz slimības lapu B, kuru izsniedz no 10. slimības dienas, jānorāda, ka ne vienmēr tā saslimušajam tiks apmaksāta. Piemēram, ja pirms tam ilgstoši nav strādāts vai darba attiecības nodibinātas neilgi pirms saslimšanas, valsts, vērtējot tiesības uz slimības pabalsta saņemšanu, ņems vērā tā saukto kvalifikācijas periodu.

Slimības pabalstu 40% apmērā no valsts vidējās iemaksu algas izmaksās, ja par personu ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ne mazāk kā 3 mēnešus pēdējo 6 mēnešu periodā pirms tā mēneša, kad saslima, vai ja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir veiktas ne mazāk kā 6 mēnešus pēdējo 24 mēnešu laikā. Proti, ja visā 12 mēnešu periodā, par kuru jārēķina vidējā iemaksu alga, cilvēks nav bijis darba ņēmējs vai pašnodarbinātais un nav reģistrētas algas, no kurām būtu aprēķināma vidējā alga.