Ņemot vērā, ka minētajā situācijā nav ietverts jautājums, savukārt situācijas apraksts ir saistīts ar uztura līguma tiesiskajām attiecībām un sekām, Civillikums paredz, ka ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šī pienākuma ilgumu nav norunāts citādi.

Uztura ņēmēja tiesība ir personiska – to var izmantot tikai pats ņēmējs. Šo tiesību nevar uzdāvināt vai uztura ņēmēja nāves gadījumā mantot.

Jāatceras –, noslēdzot uztura līgumu un to reģistrējot zemesgrāmatā, īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu uzreiz pāriet uztura devējam.

Taču var gadīties, ka nekustamais īpašums, kas norādīts līgumā, ir vienīgā uztura ņēmēja dzīvesvieta. Šādā gadījumā uztura līgumā parasti norāda, ka uztura ņēmējs ir tiesīgs dzīvot nekustamajā īpašumā līdz pat sava mūža beigām. Tāpat ir jāprecizē, ka uztura devējs bez uztura ņēmēja rakstiskas piekrišanas nav tiesīgs nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, ieķīlāt vai kā citādi apgrūtināt ar lietu tiesībām. Lai šie divi noteikumi būtu saistoši trešajām personām, tie ir jānostiprina zemesgrāmatā.

Būtiski norādīt, ka Civillikuma 2100. pants paredz ķīlas tiesības ierakstīšanu zemesgrāmatā. Tādā gadījumā īpašuma ieguvējs nevar bez uztura saņēmēja piekrišanas pārdot vai citādi atsavināt nekustamo īpašumu, līdz ar to līguma darbības laikā pastāv iespēja to atprasīt, ja uztura devējs nepilda savas saistības.

Civillikums paredz, ka visi līgumi, kuru priekšmets ir nekustamais īpašums un kuri ierakstāmi zemesgrāmatā, ir noslēdzami rakstiskā formā. Uztura līgums var būt sagatavots gan kā privāts dokuments, gan notariāls akts – sagatavots pie notāra un apliecināts. Pie zvērināta notāra noslēgts notariālais akts ir drošākais apliecinājuma veids.

Uztura līgums beidzas ar uztura ņēmēja nāvi atbilstoši Civillikuma 2103. pantam.

Uztura līgumu var arī atcelt, ja viena no līgumslēdzējām pusēm iesniedz prasību tiesā. Ja līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, tad uztura ņēmējs vai viņa tiesību pēcnieks var prasīt atpakaļ nodoto mantisko vērtību, turklāt viņam nav jāatdod saņemtā uztura vērtība. Tātad, ja uztura devējs nepilda uztura līgumā paredzētos pienākumus (piemēram, nemaksā mēnesī noteikto uztura naudu), uztura ņēmējs var vērsties tiesā ar prasību par līguma atcelšanu un saņemt atpakaļ savu īpašumu, turpretī uztura devējs nevar prasīt atmaksāt naudu, kuru viņš iepriekš ir samaksājis uztura ņēmējam (Civillikuma 2105. pants).

Atsevišķos līguma izbeigšanas gadījumos uztura devējam jāatdod uztura ņēmējam vai tā tiesību pēcniekam saņemtā mantiskā vērtība, savukārt viņš saņem atpakaļ visu, ko ir nodevis uztura ņēmējam virs likumisko procentu apmēra.