Normatīvajiem aktiem Latvijā ir noteikta zināma hierarhija, kurā Latvijas Republikas Satversmei (Satversmei) kā valsts pamatlikumam ir augstākais juridiskais spēks, tomēr tiesību normas nepastāv izolēti viena no otras, bet gan veido vienotu tiesību sistēmu. Satversme nosaka sabiedrības pamatus, valsts varas organizāciju un cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības, taču tā neregulē pilnīgi visus jautājumus, tāpēc tiek izdoti citi normatīvie akti, piemēram, likumi, kas paredz atsevišķu jautājumu detalizētāku regulējumu.

Jūsu minētās tiesības uz brīvu pārvietošanos ir noteiktas Satversmes 97. pantā. Savukārt Satversmes 116. pantā ir noteikts, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Līdz ar to Satversmē ir paredzēts, ka pārvietošanās brīvības tiesības ir vienas no tām tiesībām, kuras var tikt ierobežotas ar likumu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.