Nenoliedzami Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 97. pants noteic, ka ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. Vienlaikus jāņem vērā, ka Satversme ir vienots veselums, tajā ietvertās normas jātulko sistēmiski (kopsakarā ar citām tiesību normām).

Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Turklāt Satversmes tiesa savā praksē konsekventi atzinusi arī to, ka situācijas, kurās Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus, kas ir attaisnojami, proti, noteikti likumā (tā plašākā nozīmē), samērīgi ar attiecīgo mērķi un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā.