Darba likums regulē darba devēja un darba ņēmēja tiesiskās attiecības, nosaka abu pušu tiesības un pienākumus. Tas nozīmē, ka likums nevar būt par labu tikai vienai no pusēm. Tādēļ abām līgumslēdzējām pusēm ir jāapzinās visi uzņemtie riski. 

Darba ņēmējam būtu jāsaprot, ka, slēdzot darba līgumu, darba devējs nolīgst darbinieku konkrētu pienākumu veikšanai, par ko darbinieks pretī saņem konkrētu atalgojumu un likumā vai citos uzņēmuma iekšējos normatīvajos aktos paredzētās sociālās garantijas. Darba devējs diemžēl nenolīgst darbinieku ilglaicīgam sociālajam atbalstam. Tādēļ darba ņēmējam būtu īpaši jāvērtē savas iespējas pildīt nolīgto darbu, parakstot tādu darba līgumu, kas ļauj abām pusēm būt apmierinātām ar rezultātu.

„Saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 11.punktu darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu:

• ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus,
• ja darbnespēja ir nepārtraukta vai vienu gadu triju gadu periodā atkārtojas,
• ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem, šajā laikā neieskaitot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī darbnespējas laiku, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. 

No tiesību normas izriet, ka darba devējs ir tiesīgs uzteikt darba līgumu darbiniekam, ja viņa pārejoša darbnespēja ilgst ilgāk par sešiem mēnešiem vai vienu gadu triju gadu periodā pārejoša darbnespēja atkārtojas,” tā šo tiesību normu komentē VDI Darba tiesību nodaļas vadošais juriskonsults Vilnis Virza.