Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (saskaņā ar Civillikuma 424. un 425. pantu).

Civillikuma 1922. pants nosaka: ja dāvinājums ir izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļa tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (Civillikuma 422. pants un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam.

Tiesu praksē ir secināts, ka atbilstoši Civillikuma 1922. panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības dāvinātāja nāves brīdī. Līdz ar to, aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem vērā īpašuma faktiskā (kadastrālā) vērtība dāvināšanas brīdī.