Arita Rateniece, zvērināta notāre
Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Labdien! Mirušais atstāja privātu testamentu, kurā savu īpašumu (dzīvokli) novēlēja savam vienīgajam dēlam un mazdēlam. Testamentā mazdēls ir apzīmēts kā pēcmantinieks. Šo testamentu mirušais atstāja ar domu, lai dzīvoklis netiktu pārdots un galu galā paliktu mazdēlam pēc mirušā dēla nāves. Uzsākot mantojuma lietu, mirušā dēls izvēlējās mantot īpašumu pēc LIKUMA, nevis pēc TESTAMENTA. Līdz ar to šajā gadījumā mirušā dēls paliek vienīgais mantinieks un drīkst pārdot šo dzīvokli bez mazdēla piekrišanas. Zvērināts notārs apgalvo, ka mirušā dēlam ir tiesības PAŠAM izvēlēties mantošanas veidu, tātad ignorējot mirušā pēdējo gribu, kā arī to, ka testamentam nav nekādas priekšrocības. Mazdēls, kas šim apgalvojumam nepiekrīt, mēģināja atrast attiecīgus pantus Civillikumā, bet tā arī neatrada. Gluži otrādi, atrada pantus, kur ir teikts, ka testamentam (vienalga, privātam vai publiskam) ir priekšroka pret likumisko mantošanu. Kam ir taisnība, un kur var atrast pantus Civillikumā (vai citos likumos), pēc kuriem vadās mirušā dēls un zvērināts notārs, kas uzsāka mantojuma lietu? Testaments bija rakstīts un parakstīts ar mirušā roku pie zvērināta notāra, bet tika glabāts mājās un netika reģistrēts Testamentu reģistrā.
Mantošanas kārtību Latvijā nosaka Civillikums (turpmāk – CL), un minētajā gadījumā jāskata vairāki tā panti. CL 778. pants nosaka: ja tuvākais likumiskais mantinieks iecelts par mantinieku testamentā, bet negrib šo iecēlumu izlietot, viņš patur tiesību mantot pēc likuma. No lasītāja jautājuma saprotams, ka mantojuma atstājēja dēls, kuram par labu sastādīts testaments un kurš kā dēls ir arī tuvākais mantojuma atstājēja mantinieks pēc likuma, ir atteicies no mantošanas pēc testamenta, bet pieņem mantojumu pēc likuma, un CL minētā panta norma to atļauj. Civillikuma 779. pants arī paredz: ja kāds atsakās mantot pēc testamenta kādā savtīgā nolūkā, tad viņš, pieņemot mantojumu pēc likuma, neatbrīvojas no testatora noteiktajiem aprobežojumiem rīcībā ar mantojumu; bez tam viņam jāapmierina legatāri.
Par pēcmantinieku un viņa tiesībām. Mantojuma atstājējs testamentā var uzlikt ieceltam mantiniekam kā pirmmantiniekam pienākumu izdot mantojumu vai tā daļu kādai citai personai kā pēcmantiniekam (CL 486. panta pirmā daļa). Par laiku, kurā mantojums jāizdod pēcmantiniekam, uzskatāms pirmmantinieka nāves brīdis, ja testamentā vai mantojuma līgumā nav noteikts citādi. Ja ir noteikts kāds cits brīdis un ja tas, pirmmantiniekam nomirstot, vēl nav iestājies, tad mantojums pāriet uz pirmmantinieka mantiniekiem, kuriem līdz ar to tiek uzlikts pienākums attiecīgā brīdī izdot mantojumu pēcmantiniekam. Ja šis brīdis kaut kāda iemesla dēļ vairs nevar iestāties, tad mantojums piekrīt pirmmantinieka mantiniekiem galīgi (CL 487. pants). Pirmmantinieks iegūst mantojumu tāpat kā katrs mantinieks. Viņš paliek par mantojuma īpašnieku ar pienākumu izdot to pēcmantiniekam (CL 489. pants). Pēcmantinieks iegūst atstāto mantojumu, ja viņš piedzīvo tā izdošanai noteikto brīdi (CL 493. panta pirmā daļa).
Ja manto pēc likuma, tad mantiniekam nav saistoši testamentā noteiktais, tajā skaitā par pēcmantinieka iecēlumu.
Par lasītāja minētajiem mantošanas pamatiem – līgumiskā, testamentārā un likumiskā mantošana – un to prioritāti. Pirmā prioritāte ir līgumiskajai mantošanai, ja bijis noslēgts mantojuma līgums. Ja tāda līguma nav vai arī tajā nav aptverts viss mantojums, tad nākamā prioritāte ir mantošanai pēc testamenta. Ja nav ne līguma, ne testamenta vai arī ir testaments, bet tajā nav minēta visa manta, to manto pēc likuma. Mantošana pēc likuma ir arī tad, ja ir testaments, bet testamentārais mantinieks atsakās no mantošanas pēc testamenta.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
