Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pantā ir noteikts ne tikai klienta vai viņa apgādnieka pienākums samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, bet arī pārējie nosacījumi šai situācijai.

Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, tad pašvaldības sociālais dienests, ievērojot šā likuma 5. panta otrajā daļā noteikto, novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.

Personai, kura saņem pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus un kurai ir ienākumi, to izmaiņu gadījumā ir pienākums ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, iesniegt informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta otrajā daļā noteiktajam.

Personas apgādnieki, kuriem ir pienākums maksāt par pakalpojumu, ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par personas apgādniekiem veicamajiem maksājumiem, iesniedz informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta otrajā daļā noteiktajam.

Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

No Ministru kabineta noteikumu Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 3. un 4. punkta izriet – klients vai viņa apgādnieks atzīstami par nespējīgiem veikt sociālās aprūpes pakalpojumu samaksu, ja klientam vai apgādniekam ir piešķirts trūcīgās personas statuss. Veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni – 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5. Minimālā alga pašreiz ir 500 eiro mēnesī.

Likums neparedz situāciju atņemt dzīvesvietu apgādniekiem, kuri savu tuvinieku izvēlas ievietot pansionātā. Samaksas kārtību detalizētāk nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos. Latvijā ir tikai atsevišķas pašvaldības, kurās netiek prasīts līdzmaksājums vai pilns līdzmaksājums no apgādniekiem, ja paša cilvēka līdzekļi ir nepietiekami ilgstošās aprūpes iestādes maksas segšanai. Pašvaldību praksē ir situācijas, kad trūcīgam vientuļam iedzīvotājam, kurš vēlas pārcelties uz pansionātu, pašvaldība nodrošina to apmaiņā pret viņa nekustamo īpašumu, ja tāds ir.

No tiesību aktiem izriet, ka pašvaldība var prasīt iztikas līdzekļu deklarāciju gan par omes ienākumiem, gan apgādnieku ienākumiem. Tāpēc par samaksas nosacījumiem ir jāuzzina savā pašvaldībā.

Jāpiebilst, ka likums paredz arī citas pakalpojumu formas, ko sniedz pašvaldība – tajā skaitā cilvēka aprūpi mājās.

Trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusa noteikšanas kārtība, iztikas līdzekļu deklarācija, nepieciešamās izziņas ir Ministru kabineta noteikumos Nr. 809 “Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu”.