Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu) 5. pants paredz, ka jebkādu ar veselību saistītu darbību drīkst veikt tikai ar attiecīgās personas brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu. Šai personai iepriekš jāsaņem adekvāta informācija par šīs darbības mērķi un būtību, kā arī par tās sekām un risku. Attiecīgā persona var jebkurā laikā brīvi atsaukt piekrišanu. Vienlaikus šīs konvencijas 26. panta 1. punktā ir iekļauta atruna, ka “šajā konvencijā paredzēto tiesību un aizsardzības pasākumu piemērošanu nedrīkst nekādi ierobežot, ja vien šādi ierobežojumi nav paredzēti tiesību aktos un nepieciešami demokrātiskas sabiedrības sabiedriskās drošības interesēs, lai novērstu noziegumus, aizsargātu sabiedrības veselību vai citu cilvēku tiesības un brīvības.

Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pants paredz, ka Ministru kabinets var noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tāpat šis likums noteic, ka personas, kuras tiek nodarbinātas darbos, kas saistīti ar paaugstinātu inficēšanās risku, kā arī audzēkņi un studenti, kuri mācību vai prakses laikā saskaras vai var saskarties ar infekcijas slimību izraisītājiem, vakcinējami obligāti pret Ministru kabineta noteiktajām infekcijas slimībām. Savukārt situācijās, kad sākusies epidēmija vai pandēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Cilvēka pamattiesības nav neierobežotas. Arī Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības” noslēdz 116. pants, kas cita starpā paredz, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96. pantā (tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību) u. c. var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Valstī saistībā ar Covid-19 pandēmiju ir izsludināta ārkārtējā situācija.

Ārkārtējās situācijas laikā, kā arī pēc tās beigām ir spēkā virkne pasākumu Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, lai aizsargātu sabiedrības intereses un novērstu situāciju, kad vienlaikus saslimst tik liels cilvēku skaits, kam nepieciešama stacionārā medicīniskā palīdzība, ko nav iespējams nodrošināt, tādējādi novērstu priekšlaicīgas mirstības riskus un nodrošinātu svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Ierobežojošie pasākumi ir apkopoti Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” (izdoti uz Epidemioloģiskās drošības likuma, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un Farmācijas likuma pamata), savukārt ārkārtējās situācijas laikā papildus jāievēro ārkārtas ierobežojumi, kas noteikti ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (izdots uz Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likuma, likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" un Epidemioloģiskās drošības likuma pamata). Gan MK noteikumi Nr. 662, gan valdības rīkojums Nr. 720 paredz noteiktos gadījumos iedzīvotājam apliecināt, ka ir pabeigta vakcinācija pret Covid-19.

Skaidrojumu, vai ir pieļaujama obligāta vakcinācija pret Covid-19, ir sniedzis tiesībsargs, paužot šādu viedokli: “Obligāta vakcinācija pret Covid 19 šobrīd būtu atbilde uz neatliekamo sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni. Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības līmeni.”

Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka “šī ierobežojuma samērīguma vērtēšanā svarīgi arī ņemt vērā to, ka Covid-19 vakcīna ir pārbaudīta, droša un efektīva. Vienlaikus, paredzot vakcinēšanās pienākumu, jānodrošina arī iespējas personai tikt atbrīvotai no šī pienākuma, piemēram, kontrindikācijas dēļ”.

Ministru kabineta rīkojums Nr. 720 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” ir administratīvais akts, ko ikviens, kuru tajā ietvertās prasības skar tieši, ir tiesīgs to apstrīdēt administratīvajā tiesā. Par Ministra kabineta noteikumu un likumu atbilstību Satversmei persona var vērsties Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību.