Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Civillikums nav noteicis konkrētu vecumu, līdz kuram laikam bērna vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Praksē ir pieņemts, ka bērns, kas mācās un nav vecāks par 24 gadiem, un nestrādā algotu darbu, nespēj sevi apgādāt.

Kaut gan vasaras periodā par praksi tiek saņemta atlīdzība, mācību prakse ir mācību procesa sastāvdaļa un ietilpst izglītības programmā. Līdz ar to uzturlīdzekļu izmaksai ir jāturpinās arī mācību prakses laikā. Ja izglītības iegūšanas procesā uzsāksiet strādāt un saņemt darba algu, tad saskaņā ar iepriekš citēto Civillikuma normu uzskatāms, ka apgādājat sevi pats.