Uztura līguma definīcija ir ietverta Civillikuma 2096. pantā: ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo. Uztura līgumu slēdz par nekustamo īpašumu: uztura ņēmējs šādi, ar līgumu, nodod sev piederošā īpašuma tiesības uztura devējam – cilvēkam, ar ko tiek slēgts līgums, – apmaiņā pret aprūpes pakalpojumu. Īpašums jau ir ārpus mantojuma un vairs nepieder uztura ņēmējam (t.sk. mantiniekiem). Apstrīdēt uztura līgumu var tikai tad, ja ir dibināti iemesli, pierādot, ka uztura devējs nav pildījis līguma noteikumus.