Nezinot visus lietas apstākļus, varam sniegt vispārīgu skaidrojumu. No jautājumā izklāstītā var secināt, ka personai pieder zemnieku saimniecība.

Zemnieku saimniecība ir individuālā uzņēmuma paveids, un tās juridiskais statuss ir noteikts likumā “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību”, kura 10. pantā noteikts, ka zemnieka saimniecības mantu veido individuālā zemnieka saimniecības īpašnieka manta. Tiesu praksē ir nostiprināts, ka zemnieku saimniecība kā individuālā uzņēmuma paveids ir juridiska fikcija, kas izveidota ar mērķi fiziskās personas īpašuma organizēšanai. Zemnieku saimniecības īpašnieka un zemnieku saimniecības manta ir nedalāma mantas kopība.

Tieslietu ministrija 2021. gada 17. marta skaidrojumā ir norādījusi, ka zemnieku saimniecībai nav nodalīta pašai sava manta un no tiesību sistēmas skatpunkta tā neatbilst juridiskās personas būtībai. Tāpat skaidrojumā norādīts, ka “mantas reģistrēšana uz zemnieku saimniecības vārda vai darījumu veikšana zemnieku saimniecības statusā faktiski uzskatāma par vienpusēju fiziskās personas (zemnieku saimniecības īpašnieka) paziņojumu”, ka tā tiks izmantota konkrētam mērķim – saimnieciskās darbības veikšanai –, taču “juridiski neizmaina apstākli, ka visa uz zemnieku saimniecības vārda reģistrētā manta juridiski joprojām pieder pašai fiziskajai personai”.

Līdz ar to, ja parādnieks ir zemnieku saimniecības īpašnieks (fiziska persona), tad piedziņu var vērst uz personai piederošās zemnieku saimniecības mantu, jo zemnieku saimniecībai piederošā manta faktiski un juridiski ir fiziskai personai – zemnieku saimniecības īpašniekam – piederoša manta. Taču, vēršot piedziņu uz mantu, protams, ir jāņem vērā gan likumā “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību”, kā arī Civilprocesa likumā ietvertie ierobežojumi par to, uz ko piedziņu vērst nedrīkst.